Līdumai 17.vieta sprintā Pasaules kausa posmā Kontiolahti

ingemaars miiksts

muljkjigs smaids par savu nespeju ir bedigs, ipasi naudas devejiem. Toties Madarai ari atlikusajos posmos labus startus.

"Mazs bij tēva novadiņis, bet dižani turējās". Vai jāpriecājas un jāsmejas tikai, tiekot "tālāk par savu novadu"? Tā jau novadi plicinās, cilvēkiem tos pametot un laimi vai iztikšanu meklējot citur. Un ne novadā, ne Latvijā mums šie amerikāņu dežūrsmaidiņi objektīvos nav vajadzīgi. Esam taču eiropieši nevis tālumtālie amerikāņi.

Arī tad, kad cilvēks apzinās savu nevarēšanu, atliek tikai pasmaidīt! Pasmaidīsim arī mēs par mūsu biatlonistu (ne)varēšanu!

Ak Dies, nu jau smaidīt Latvijā ir noziegums... Un tad brīnās, ka viss ir slikti. Kaut kā man sajūta, ka novadnieks pats nekur tālāk par savu novadu dzīvē nav ticis.

Madara, man ir kauns par Tevi! Un ne jau tāpēc, ka starptautiskajā arēnā Tavi rezultāti nav neko diži, bet tāpēc, ka masu mediju objektīvu priekšā Tu nepārtraukti smaidi ( piedod, pat "ņirdz"). Arī šoreiz, ja būtu viet kaut pirmajā sešiniekā, Latvijā visi saprastu tavu prieku un arī smaidu, bet tagad..... Pamazām rodas iespaids, ka šādam nepārtraukti smaidošam cilvēciņam šajā bēdu ielejā kaut kas nav kārtībā ar ( pati zini, kuru vietu domāju). Piedod vēlreiz, bet padomā gan, vai nevajadzētu būt dabiskākai. Savā istabā, esot vien pati, Tu taču nesmaidi nepārtraukti!