Olimpiskās lāpas politiskais ceļš

labi teikts, ļoti tieši. Reiz kādā no lekcijām profesors ļoti uzstājīgi teica, ka sports bieži vien ir valstu politikas ierocies. Toreiz līdz atziņai, ka tā nevajadzētu būt, vēl nebija nonācis. Tikai vajadzētu arī atcerēties, ka divreiz vienā upē neiekāpsi, un patiesībā Olimpiskie ideāli sen jau ir miruši. Seniem grieķiem bija arhaiska domāšana - sapulcējās Olimpa kalnā, par godu Dieviem rīkojas sacensībās un sacensību uzvarētāji bija varoņi. Zuda dievi, zuda varoņi, zuda spēles. 19.gs. beigās atjaunojot seno grieķu olimpiskās tradīciju, tika pārņemti daudzi simboli, bet ne galvenie - nedzima dievi un nav arī varoņi. Pēc četrdesmit gadiem Olimpiskās spēles zaudēja neatkarību no politikas un ir atkarīga vēl joprojām. Kādēļ? Varbūt iemesls ir tam, ka sacenšas sportisti un prezentē savas valsts godu. Statistikā vienmēr tiek izcelts cik kura valsts ieguvusi medaļas, cik pārstāvji piedalās utt. tādējādi valstis cīnās pret valstīm ar sev pieejošiem resursiem, un jebkura cīņa ir politika. Varbūt ir vērts pameklēt atbildi un risinājumus, lai varētu Olimpiskās spēles norobežoties no politikas.

Vakar TV bija redzams, ka lāpas nešana kļūst arvien sarežģītāka. Diez vai vispār ir vērts turpināt nešanu. Te ir pārāk daudz politiskas. Uz zemes, taču ir tik daudz ķīniešu un tiem līdzīgu ar savu īpašu pasaules uztveri. Kādi tur olimpiskie ideāli...

korporācija paņem sportistu, iepumpē aizliegtas vielas, palaiž lēkt pāri barjerām un nokāš naudu no idiotiem, kuri raujas uz to skatīties... tā lūk ir olimpiāde... un tad ir Deniņš, kurš to visu baigi komentē, lai gan tajā pašā laikā varētu beidzot sakārtot lietas sevis vadītajā Latvijas Regbija Federācijā... visi, kuri šo lasa, atcerieties - sportu izglābs amatieri!

Paredzēja vai neparedzēja, ka lāpa lāpa jāapsargā tik pat pamatīgi kā Bušs, kaut gan kur ir vardarība, vienmēr ir jārēķinās ar līdzīgu attiekmi. Jāņem vērā, ka šodien olimpiāde ir tomēr, pirmkārt, bizness, ne jau velti valstis tik ļoti cīnās par rīkošanas tiesībām (guži kā Pasaules čempionāts hokejā :) ) , bet politika šajā gadījumā tikai kā bizness. Nedomāju, ka Tibetas mūki sāka protestēt tādēļ, ka Ķīnā notiks olimpiāde un politiķi pēkšņi apjautuši, ka kaut notiek cilvēktiesību pārkāpumi, bet līdz šim to nezināja. Mums paveicās 1990.gadā. Lai paveicas arī tibetiešiem, un man patiesībā vienalga ar kādiem līdzekļiem, vien negribētos, lai būtu lielas līķu kaudzes. Ir mainījušās vērtības, ir mainījusies olimpiādes jēga, kā raksta Ģirts un Ilmārs. Ja no sportistu boikota tiešām būtu kāds labums un no tā izšķirtos tibetiešu liktenis un Ķīnieši apjēktu, ka arī citām mazām valstīm un to iedzīvotājiem ir tiesības, es to atbalstītu.Bet ņemot vērā esošo pieredzi, ka ne 1936., ne 1980., ne 1984.gadā faktiski politiski nekas nemainījās, vien tik cik liela politiķu brēka, un domāju, ka arī Ķīnas pārvaldībā nekas nemainīsies, jo Ķīna šobrīd ir ļoti spēcīgu ekonomiku un drīz Ķīna pēc A.Lejiņa prognozēm, diktēs noteikumus daudz vairāk kā Eiropa.

Starptautiskajā Olimpiskajā komitejā ir pārstāvji no visām pasaules valstīm. Lielākajā daļā no pasaules valstīm valda tāda vai citāda veida diktatoriskie režīmi, ko citu no tās var gaidīt? Un vēl Ģitram ir taisnība, Olimpiskās spēles jau sen nav sportistu, bet gan dotās valsts sporta medicīnas un inventāra firmu sacīkstes. Un tad pēkšņi, pēc mēnešiem vai gadiem tiek atņemtas izcīnītās medaļas un čempioni vairs nav čempioni un tu vairs nesaproti, kurā enciklopēdijā dotā rezultātu tabula ir pareiza, kurā nav. Un, kurš dalībnieks ir, kurš nav lietojis dopingu, jo mēs taču saprotam, ka visādas piedevas lieto visi, tikai kādam nepaveicas, jo savējie mediķi laikus nav noreaģējuši uz aizliegto preparātu sarakstu, kas vienmēr aizkavējas, jo nepārtraukti tiek izdomāts kas jauns.

"Vai kāds pirms septiņiem gadiem, kad starptautiskā Olimpiskā komiteja pieņēma lēmumu par olimpisko spēļu rīkošanu Pekinā, varēja iedomāties šīs problēmas?" ----------------- -- Protams, ka varēja, un vajadzēja iedomāties. Pie pašreizējās situācijas vainīga ir tikai un vienīgi SOK, kas izlēma rīkot spēles autoritārā un agresīvā valstī. Vai pie vainas bija patiesa cerība, ka olimpiskās spēles kaut ko mainīs Ķīnā (šķiet, neviens neko nav iemācījies no 1936. vai 1980. gada pieredzes), vai arī Beidžinas spēļu rīkotāji pārspēja citus tradicionālajā kukuļdošanas disciplīnā, ir otršķirīgs jautājums. Fakts ir tāds, ka visas pasaules sportisti un politiķi kļuvuši par ķīlniekiem šim idiotiskajam lēmumam. Es gan būtu liekulis, ja teiktu, ka tas mani uztrauc. Olimpiskās spēles jau sen kļuvušas par šovu, kaut ko līdzīgu ziepju operām, kur sporta notikumi kalpo par fonu reitingu nodrošināšanai reklāmas rullīšiem. Šajā aspektā viss balagāns ar olimpisko lāpu ļoti jauki iederas komplektā.

Senajā Grieķijā Olimpisko spēļu laikā tika pārtraukti kari. Tagad izskatās, ka var notikt otrādi. Civilizācijas progress pa šiem gadiem ir acīmredzams.

Lai kā tur arī nebūtu ar Hondurasu un Salvadoru (un futbola karu 1969.gadā) - ir labi, ka šogad notiks Ķīnas olimpiāde. Un par Ķīnas iekšpolitiku arī vajadzētu spriest vismaz informētā līmenī. Daži latvieši grib būt svētāki par pašu Dalailamu, kurš vēl nav nācis klajā ar lozungu par brīvu (t.i. valstiski neatkarīgu) Tibetu.

Kauns skatīties un klausīties, ka dažādi urrāpatrioti jaucas Olimpisko spēļu norisē. Viciniet Tibetas karodziņus savās mājās vai savu partiju mītnēs, bet netraucējiet sportistiem un nerīdiet viņus savā starpā.

Futbola karš bija starp Hondurasu un Salvadoru.