Viņš atminējās, ka pirmie gadi bija grūti, taču bijusi vēlme panākt bobslejistu Edgaru Maskalānu. Tad notikumi ātri mainījās - Maskalāns pameta sportu un Melbārdis kļuva par izlases līderi un vairs neesot bijis variantu.
“Tad bija jādomā, kā kļūt labākam. Nebija savējā, ko ķet, bija jākoncentrējas uz citām nācijām. Bija jāķer lielie, varenie. Tagad atkal citādāk - jāmūk no savējiem, jo viņi ļoti strauji tuvojas,” teica Melbārdis.
Viņš gan pauda prieku par to, jo ir aizstājēji, ja pašam sanāk “izkrist no ierindas”. Melbārdis atzina, ka pēdējos gados bieži gadījušās traumas, un pauda cerību, ka divas sezonas izdosies aizvadīt bez ķibelēm.
Lai gan sports bieži tiek uzskatīts par lielisku veidu, kā popularizēt savu valsti, pēc Melbārža teiktā, panākumi attiecīgajā sporta veidā nebūt negarantē plašāku atpazīstamību.
“Pasaulē, īstenībā, teiksim, Amerikā vai Kanādā, kur ir posmi, ļoti maz cilvēku nāk uz sacensībām. Pluss ir tas, ka jebkurā vietā latvieši nāk - Vācijā, Kanādā, Amerikā būs kaut viens latvietis. Bet pasaules līmenī tas sporta veids, man šķiet, nav populārs. Tikai tā mūsu saime, kas ar to nodarbojas, tā zina. Citi cilvēki citreiz pavaicā, ar ko tu nodarbojies, tu pasaki, un ir skaidrs, ka viņš nesaprot, ar ko nodarbojies,” vērtēja Melbārdis.
Vaicāts par rituāliem pirms mačiem, Melbārdis pēc pārdomu brīža secināja, ka esot tāds, kāds visiem - “kreisā kāja pa priekšu jāvelk tupelē”.
“Agrāk es par to piedomāju, ka jāvelk kreisā tupele, bet tagad… A varbūt es velku labo?” saminstinājās Melbārdis.
Atbildot uz jautājumu, ko bobslejists nedrīkst darīt, viņš teica, ka konkrēti tas nav noteikts, taču jāapzinās, kas ir riskanti. “Esmu braucis ar moci, ir bijuši kritieni. Esmu jutis, ka bijis tuvu tuvu kādam lūzumam, bet veiksmīgi esmu izmucis no tā. Šobrīd nav vēlmes riskēt, pietiek ar to, ka problēmas var sanākt uz līdzenas vietas. Neizaicinu likteni. Var jau pabraukt [ar moci], zinu, ka mani dūmu smaka nedaudz padara nervozu un uzsit asinis, tāpēc labāk netuvojos,” teica bobslejists.
Melbārdis atzina, ka bieži nākoties padomāt par to, ko darīs pēc bobslejista karjeras beigām. “Uz sitiena nevaru pateikt, bet rezerves varianti pastāv, un tādiem jābūt,” teica sportists. Ja būtu iespēja, viņš labprāt paliktu savā sprota veidā.
“Nezinu, vai es kādam būtu derīgs vai nederīgs. Bet tas ir laiks, un man pašam vēl ir savi mērķi un uzdevumi, kurus gribu izdarīt. Ja būs kādam interese, būšu gatavs palīdzēt, kādu padomu sniegt. Tad jau redzēs. Ir varianti, bet pagaidām mana ikdiena ir sports,” norādīja Melbārdis.
Viņš vērtēja, ka reizēm esot žēl, ka daļa jauno sportistu, nobraucot pa bobsleja trasi, ne līdz galam sapratuši šo sporta veidu, secina, ka tas nav viņiem, taču jāņem vērā, ka sākums ir grūts. “Visi, kas palikuši un brauc, to apzinās. Tur ir viens brīdis - kad tiec tam pāri, tad jau viss aiziet daudz savādāk, citām emocijām un interesantāk. Nedaudz žēl, ka par ātru tin makšķeres,” sprieda sportists.
Melbārdis dzimis 1988.gadā, bobslejam pievērsās 2006.gadā 17 gadu vecumā. Sākotnēji viņš bija stūmējs, bet 2010.gadā kļuva par pilotu.
Melbārdis divas reizes uzvarējis Pasaules kausa kopvērtējumā apvienotajā ieskaitē - 2012.-2013.gada sezonā un 2014.-2015. gada sezonā. 2014.gadā ziemas Olimpiskajās spēlēs Sočos Melbārdis izcīnīja sudraba medaļu četriniekos un ieguva piekto vietu divniekos. Melbārža četrinieka izcīnītā medaļa Olimpiskajās spēlēs bija pirmā bobslejā pēc neatkarības atjaunošanas.
Šogad Pasaules čempionātā bobslejā Melbārža četrinieks ieguva zelta medaļas - šāds sasniegums pirmo reizi Latvijas neatkarības vēsturē.