Prasa no tiem, kuri var vairāk izdarīt

Vadims Vasiļevskis pēc Berlīnē ieņemtās ceturtās vietas spēra pārmetumu zibeņus visos iespējamos virzienos. Medijiem, federācijas amatpersonām un arī trenerei Eidukai par optimisma karoga izkāršanu sacensību priekšvakarā. Sava daļa taisnības sportistam ir. Muskuļu priekšlaicīga izrādīšana parasti labi nebeidzas. Taču pamatots ir jautājums, kas pašam sportistam liedza optimisma celtni padrupināt? Klusēšanas vietā varēji taču, Vadim, informāciju alkstošos medijus pabarot ar atrunām, ka nezin kā būs, kāja joprojām sāp, konkurenti ir spēcīgi, un tamlīdzīgiem tekstiem, ja reiz juti, ka favorīta nasta izrādīsies par smagu.Tas pats attiecas arī uz Aināru Kovalu. Arī viņš pirms sacensībām no komentāriem atteicās un pēc mačiem atbildēja negribīgi. Profesionālās komandās šāda attieksme vispār nebūtu iedomājama. Joprojām spilgtā atmiņā notikumi pēc Turīnas olimpisko spēļu hokeja turnīra finālspēles. Norijuši zaudējuma kamolu, Somijas zvaigznes Saku Koivu, Tēmu Selanne un citi pacietīgi atbildēja uz visiem jautājumiem, jo viņi apzinājās, ka tas piederas pie viņu pienākumiem. Un vainu viņi meklēja pašu neveiksmīgajā sniegumā, nevis apkārtējos.Saprotams, ka viena starta izmantošana par atskaites punktu visa gada veikumam ietekmē sportista psiholoģisko līdzsvaru. Būtībā tā nav normāla situācija, ja valsts labākais atlēts spiests pusi sezonas startēt pēc pretsāpju injekcijām, jo nauda nepieciešama ģimenes uzturēšanai. Vieglatlētika jau ilgāku laiku nav sporta karaliene Latvijā, tomēr pasaulē tās popularitāte joprojām ir ļoti augsta. Vasiļevska un Kovala starts finālā valsts atpazīstamības ziņā nav salīdzināms ar citiem sporta veidiem, jo Berlīnē startēja 201(!) valsts vai teritorijas sportisti.Šķēpmetēju vietas nudien nav sliktas. Tomēr sportistiem derētu iegaumēt sākumā izteikto atzinumu par prasīšanu no tiem, kuri var.