Tomēr nebūtu pareizi teikt, ka uz Pekinu aizbraucis tas pats Vadims Vasiļevskis, kurš pirms četriem gadiem Atēnās pēc staltā gājiena atklāšanas parādē pārsteidza visu Latviju un starptautisko šķēpmetēju sabiedrību ar izcīnīto sudraba medaļu. "Gan nopietnāks, gan līdzsvarotāks. Pieaugušāks. Šķiet, par labu nākusi arī aprecēšanās," trenere Valentīna Eiduka savu audzēkni raksturo no gaišās puses. Viņš pats pēdējos pirmsolimpiskajos mēnešos bieži izvēlējies klusēt par savu pašsajūtu un izredzēm, negribēdams aizbaidīt olimpisko veiksmi.
Sprinteris neiznāca
Ar šķēpa mešanu Vasiļevskis sācis nodarboties tikai 14 gadu vecumā, kaut iespējas bijušas arī agrāk. Vadima vecāki bijuši draugos ar treneri Valentīnu Eiduku, un vairākkārtējā Latvijas čempione enerģiskajā puišelī agri pamanījusi sportisko potenciālu. Taču zēnam bijusi sava galva uz pleciem, un viņš izvēlējies citu vieglatlētikas disciplīnu. Par viņa pirmo treneri kļuvusi Skaidrīte Kļaviņa, 13—14 gadu vecumā Vasiļevskis garajā sprintā bijis starp trim labākajiem vienaudžiem Latvijā.
Tad skriešana apnikusi, treneres Eidukas aicinājums beidzot atradis dzirdīgas ausis un jau pirmajā šķēpa metēja sezonā Vasiļevskis sasniedzis itin pieklājīgus rezultātus. Taču turpinājums nav bijis īpaši straujš un sava tiesa vainas bija jāuzņemas arī pašam Vadimam. "Enerģijas viņam nekad nav trūcis, taču nebija viegli to ievadīt lietderīgā gultnē. Ik pa brīdim nācās piedraudēt: ja nekļūsi prātīgs, izmetīšu no grupas! Kādu brīdi tāds brīdinājums darbojās," V.Eiduka ar smaidu atceras abu sadarbības sarežģītākās dienas.
Veiksme Atēnās
Par līdzdalību olimpiskajās spēlēs Vasiļevskis pirmo reizi nopietni iedomājies gadus četrus pirms Atēnām, kad viņa personiskais rekords no kvalifikācijas normas atpalicis apmēram par 10 metriem. Nospraudis mērķi: "Jātiek uz Atēnām!" un rezultāti sākuši strauji uzlaboties, līdz 2004.gada pavasarī A norma beidzot bijusi rokā.
"Vadimam nepatīk padoties ne dzīvē, ne arēnā, tāpēc konkurence viņu neizsit no līdzsvara," V.Eiduka audzēkņa progresu uzskata par loģisku. Viņa arī nemaz nebrīnījās, ka dažas dienas pirms spēlēm Latvijas karoga nešanu nolēma uzticēt Vadimam: "Stalts, jauns, stiprs cilvēks, turklāt vēl tik tradīcijām bagātas vieglatlētikas disciplīnas pārstāvis — kāpēc, lai tas nebūtu viņš?"
Tikmēr pats Vadims kategoriski negribēja dzirdēt atgādinājumus, ka karognesējiem sacensībās tradicionāli neveicoties. "Muļķības — tas taču būs atkarīgs tikai no manis paša! Cik varēšu, tik aizmetīšu. Bet vispār Atēnās izbaudīšu olimpisko spēļu gaisotni, bet uz Pekinu braukšu pēc medaļas!"
Atēnu spēļu laikā Latvijas preses pārstāvji kāri ķēra katru atraktīvā Vadima izmesto frāzi (piemēram, "turos uz saules baterijām") un slēdza derības par to, vai karognesējs kvalificēsies finālam. Kad tas bija noticis jau ar pirmo metienu (84,43 m — personiskais rekords!), ieskanējās doma: sak, ja nu iznāk kas vairāk… Pēdējie skeptiķi tika satriekti 2004.gada 28.augusta vakarā ar vēl vienu personisko rekordu (84,95 m — atkal pirmajā metienā), kas izrādījās sudraba medaļas vērtē. Pēc 1992.gadā piedzīvotās pauzes Latvijas šķēpmešanā bija atjaunota olimpiskā 12 gadu cikla tradīcija: 1956.gadā — Inese Jaunzeme, 1968.gadā — Jānis Lūsis, 1980.gadā — Dainis Kūla, 2004.gadā — Vadims Vasiļevskis. "Pekinā? Atkal cīnīšos par medaļu — sudraba, zelta, vienalga kādu. Un ne tikai Pekinā!"
Gadi bez medaļām
Būtu gan brīnums, ja uz tāda pacilātības viļņa aizritētu visa Vasiļevska turpmākā karjera, bet sportā brīnumi nenotiek. Vēlme izbaudīt panākuma radīto morālo un arī materiālo gandarījumu un vienlaikus par katru cenu apliecināt favorīta statusu gan pašam Vadimam, gan viņa līdzjutējiem sagādāja pamatīgu vilšanos 2005.gada pasaules čempionātā (16.vieta). 2006.gada pavasarī Vasiļevskis pārsteidza ne tikai Latviju, deviņās dienās ar lieliskiem rezultātiem uzvarēdams piecās sacensībās pēc kārtas, pirmo reizi pārsniegdams šķēpraižiem tik vilinošo 90 metru līniju (90,43 m — tobrīd labākais rezultāts pasaulē). Diemžēl sezonas svarīgākajā startā Eiropas čempionātā Gēteborgā Vadims palika ceturtais un tādu pašu vietu ieņēma arī 2007.gada pasaules čempionātā Osakā. Pa druskai pietrūka veiksmes, sportiskās formas (trīs nedēļas iepriekš Vasiļevskis uzvarēja studentu universiādē) un arī veselības.
"Savainojums ir izārstēts, taču, agrākās pieredzes mācīts, esmu kļuvis piesardzīgs," Vadima balss 2008.gada sezonas sākumā skanēja nosvērtāk, nekā bija pierasts. Pavasarī azartu treniņos nācās iegrožot, lai neciestu tikko sadzijušais muskulis. Bēdīgā pieredze likusi arī krietni vērīgāk izturēties pret veselību un treniņos pievērst uzmanību dažādiem sīkumiem, kas agrāk nebija šķituši ievērības cienīgi. "Tagad klausa," Latvijas Olimpiskās vienības ārstes Līga Cīrules teiktajā bija saklausāma atzinība par pacienta apzinīgumu, bet varēja arī nojaust, ka ne vienmēr tas tā ir bijis. Pekinas tuvums licis kļūt nopietnākam.
Mērķtiecīgs ieskrējiens
Jūnija sākumā Vadims kopā ar treneri V.Eiduku prātīgi atcēla plānotos sezonas pirmos startus, jo juta, ka ķermenis vēl nav īsti gatavs sacensību slodzei. "Azarts nekur nav palicis, bet rekordus no manis pagaidām negaidiet. Palēnām, pamazām jāuzņem vajadzīgais sacensību ritms. Pilnai jaudai jābūt augustā Pekinā," 26 gadu vecumā Vasiļevskis runāja kā rūdīts olimpietis.
Jo tuvāk nāca spēles, jo viņa runu kļuva mazāk, un Vadima mobilā tālruņa numurs pārstāja atbildēt daudziem zvaniem. "Kuri tiešām grib zināt, kā man klājas, tie var atnākt uz sporta laukumu un pajautāt aci pret aci," sportists skaidroja, ka pavisam no pasaules neesot noslēdzies, taču par enerģijas taupīšanu gan domājot. Gan paša pieredzes, gan konsultantu vadīts. Bez Vadima komentāriem prese palika arī pēc viņa pirmās uzvaras Zelta līgas sacensībās 18.jūlijā Parīzē (85,61 m), kurās tika pieveikts pasaules sezonas līderis austrālietis Džerods Banisters.
Pekinā viņš nebūs pats galvenais favorīts savā disciplīnā, bet viens no tiem, kurš var aizmest zelta tālumā. Cerams, karognesēja emocijas palīdzēs šajā procesā.
***
"Enerģijas viņam nekad nav trūcis, taču nebija viegli to ievadīt lietderīgā gultnē" Valentīna Eiduka