Saspringtā grafika dēļ Andrejs no garākas sarunas atteicās, piebilstot, ka nav jau nekā, ko stāstīt, - visu parādīšot pirmie trīs posmi. "Ko gan es jums un konkurentiem te tagad daudz stāstīšu?! Labāk aprunājieties ar manu treneri, kurš par manu gatavību zina varbūt pat vairāk nekā es pats," telefonsarunā paskaidroja Rastorgujevs. Domāts - darīts. Sazinājāmies ar alūksnieša personisko treneri Intaru Berkuli, kurš ieskicēja pirmssezonā paveikto, atklāja radušās problēmas, kā arī aspektus, kas pirms sezonas vairos Andreja līdzjutēju optimismu.
Vai pirmssezonā izdevās viss iecerētais, ņemot vērā, ka ar sniega trūkumu mokās visi biatlonisti?
Jā, nu sniega daudzumu mēs diemžēl nekādi nevaram ietekmēt (iesmejas). Daudz kur mēģina izmantot pagājušā gada sniegu. Citviet eksperimentē ar jaunām tehnoloģijām - sniega lielgabaliem. Bet viss pārējais darbs, ko plānojām, ir izdarīts. Protams, ar nelielām korekcijām, tas ir normāli, ka reizēm kaut kas pamainās, jo veselības stāvoklis arī ne vienmēr ir stabils: neliela saaukstēšanās vai kas tāds. Sniega nometnes mazliet pamainījām. Neaizbraucām uz Skandināviju, kā bijām plānojuši, bet palikām Itālijā. Un pareizi izdarījām, jo tur bija sniegs. Būtiski, ka vasaras sākumā bijām pie šaušanas trenera Vācijā Klausa Zīberta, arī vēl vienu šautenes laidni uztaisījām, bet nesanāca rudens posmā vēlreiz iegriezties pie Zīberta, jo nebija tādas iespējas ne viņam, ne mums.
Kas ir principiāli mainījies Andreja šaušanā? Diez vai būs tā, ka nu pēkšņi visu šaus pa nullēm?!
Protams, ne. Vienkārši tika pievērsta uzmanība niansēm. Jūs jau paši redzat Andreja rezultātus: vislabākajiem panākumiem pietrūkst tikai vienas lietas - labas šaušanas. Tas nav tik vienkārši. Pastrādāts pie šaušanas tehnikas, vairāk strādāts pie tā, lai Andrejs pēc iespējas ātrāk varētu sagatavoties šaušanai. Tās ir sekundes simtdaļas. Nebūs tā, ka tagad pēkšņi guļus šaus daudz ātrāk.
Doma ir nevis samazināt intervālu starp katru šāvienu, bet gan pa druskai zagt šautuvē patērēto laiku ar citām niansēm?
Tieši tā, jā. Ienākšana šautuvē, nogulšanās, aiziešana no šautuves - tas viss kopā veido to laiku, kurā Andrejs zaudē citiem līderiem vidēji desmit sekundes. Nav jau tā, ka Andrejs ir amatieris, kurš nezinātu, kā to darīt. Viņš zināja jau iepriekš, kas jādara, bet tagad klāt nākušas jaunas nianses, kas mazliet palīdzēs samazināt šautuvē kopumā pavadīto laiku. Taču kardinālas izmaiņas uzreiz gan nevajadzētu gaidīt.
Pagājušajā sezonā nebija iespējams prognozēt, kā Andrejs aizvadīs pēdējo distances nogriezni pirms ienākšanas šautuvē. Reizēm viņš tajā posmā bija ātrāks par citiem, citkārt - lēnāks.
Tas ir atkarīgs arī no fiziskās kondīcijas, un sezonas gaitā tā nav nemainīga, tā lēkā. Kad ir labāka fiziskā kondīcija, var ātrāk ienākt šautuvē, ātrāk nogulties. Kad tā nav tik augsta, tas sanāk lēnāk.
Pēc pagājušās sezonas nelaimes gadījuma Eiropas čempionātā, kad Andrejs izstājās salauztas šautenes dēļ, gūta mācība. Šogad būs divas vienādas šautenes?
Nē, vienādas tās nebūs, bet divas gan. Mēs uztaisījām vienu. Mums tas maksā ļoti daudz, pagaidām nevaram atļauties uztaisīt tādu pašu identisku. Būs vecā līdzi. Finansiāli nevaram atļauties otru jaunu šauteni. Tad mums būtu jāšķiras no... Es negribu skaļi saukt to summu. Citiem tā liksies kosmiska, bet tāda nu ir cena par roku darbu.
Negribas atkārtot bēdīgi slaveno Latvijas basketbola izlases saukli "tagad vai nekad", bet, objektīvi vērtējot, vai nav tā, ka par Andreja mērķi - kāpt uz goda pjedestāla - varētu teikt: "Kad vēl, ja ne šosezon"?
(Pauze.) Jā, nu pašiem jau visvairāk to gribas. Andrejs ieguldījis milzīgu darbu, visu darām nopietni un atbildīgi, bet līdz šim, protams, vairāk vai mazāk bija viena problēma. Kāpt uz goda pjedestāla traucēja nevis ierobežotās finanses, nevis slēpju slīdamība, nevis sportiskās formas trūkums, bet galvenokārt jau šaušana. Tur ir divas nianses: tehniski pareizi šaut un tikt galā ar spiedienu, atbildību Pasaules kausa posmā. Ja visi faktori sakrīt - slēpes slīd, fiziskā kondīcija laba, veiksmīgi sanāk sašaut -, viss kārtībā. Taču visu laiku pieviļ šaušana. Mēs nevaram skaitīt - ja būtu par vienu sodu mazāk... Tā jau visi biatlonisti tad varētu teikt. Svarīgākais ir tas, kur esi beigās. Biatlons ir ļoti skarbs sporta veids, konkurence ir nežēlīga - pēdējos gados rezultāti ir ļoti blīvi. Tāpēc negribētos teikt, ka nebūs arī vēlāk, ja šosezon nesanāks. Pēc tam taču būs vēl olimpiskās spēles un tā tālāk. Protams, gribētos, bet - vai sanāks?
Situācija kopumā šosezon nav pateicīgāka kā iepriekš?
No fiziskās kondīcijas viedokļa arī iepriekšējos gados viss bija kārtībā. Agrāk bija mazākas prasības, mums pietika arī ar konkrētu vietu, tagad jau apetīte lielāka. Esam apauguši ar izdevumiem: servisa cilvēki, šaušanas treneris, jauna šautenes laidne... Tie visi ir neplānoti izdevumi, kuru agrāk mums nav bijis. Taču līdz ar šo apstākļu uzlabošanos palielinās arī atbildība un spiediens. Citās valstīs ir gadu desmitiem atstrādāta sistēma, kā tas viss notiek. Viņi par šādām lietām nedomā. Mēs, rupji sakot, veidojam paši savu sistēmu. Andrejs dara daudz tādu lietu, ko viņam darīt nevajadzētu.
Visu sarunu ar biatlona treneri Intaru Berkuli lasiet pirmdienas, 16.novembra, laikrakstā Diena!