Sacensībās, kurās tika veikta, iespējams, smagākā trase olimpisko spēļu vēsturē, Saramotins un Skujiņš finišēja lielajā grupā, ieņemot attiecīgi 46. un 59.vietu. Finišu sasniedza vien 63 no 144 startējušajiem sportistiem.
Latvijas braucēji visu distanci aizvadījuši kopā un atpalikuši pirmajā no trim noslēdzošajiem apļiem, kurā katrā tika veikts 8,9 kilometrus garš kāpums.
"Pat tikai potenciāli vieglākie pirmie apļi bija smagi un ar ļoti augstu tempu. Nevienu brīdi nebija atslābuma," pēc sacensībām atzina Skujiņš, paužot, ka nebija gaidījis tādu tempu. "Par medaļām bija nereāli cīnīties, bet gribējās divdesmitnieku. Sākumā visi mēģināja atrāvienus. Nopietnākajā bija seši braucēji, bet skaidrs, ka tādam ir nereāli aizbraukt līdz finišam. Tāpēc mēs mēģinājām taupīt enerģiju un izdzīvot."
"Noteikti neesmu apmierināts ar rezultātu, bet viendienas sacensības tādas ir - vai nu tev ripo, vai neripo. Skaidrs, ka šodien kaut kas nebija, nedaudz jāpadomā," stāstīja Skujiņš, kurš tāpat kā Saramotins pauda, ka cerējis uz vēsākiem laikapstākļiem.
"Nav nozīmīga vieta finišā, labi, ka pabeidzām distanci, jo izdarījām visu, ko iespējām - kondīcija bija normāla, tomēr nevarējām turēt šādu tempu un braucām savā," piebilda Saramotins. "Izredzes mums būtu bijušas, ja būtu īsāki kalni, kā arī ne tik karsts. Pacīnījāmies, mēģinājām kādā atrāvienā aizbraukt, nesanāca. Plāns bija izdzīvot."
"Esmu diezgan apmierināts ar izdarīto, kondīcija man bija laba, nezinu vai varētu būt daudz augstāk," teica Saramotins.
Noslēdzošajā aplī pēc 8,9 kilometru kāpuma sekoja tehnisks sešu kilometru nobrauciens un tajā tika piedzīvoti daudzi kritieni. Dramatiskākais bija 12 kilometrus pirms finiša, kad krita divi no trim tā brīža līderiem.
"Sacensības grūtas padara braucēji un ātrums nevis trase. Vienmēr cilvēki pārcenšas un vienmēr būs kritieni. Kopumā trase nebija ekstra grūta - līdzīga citām viendienām. Noteikti gribas pēc četriem gadiem stāvēt uz starta un nostartēt daudz labāk," stāstīja Skujiņš.
Tikmēr Saramotins, kurš karjeras augstākos rezultātus sasniedzis pavasara klasiku viendienu braucienos, stāstīja, ka tajos nav deviņus kilometrus gari kāpumi un tik karsts.
"Nobraucieni bija traki, bet jābrauc ar galvu," teica Saramotins.
Skujiņš izteica cerību, ka pēc četriem gadiem varēs piedalīties Tokijas olimpiskajās spēlēs un Latvijas šosejas riteņbraucēju delegācija būs lielāka.
"Cerams, ka tad Krists Neilands būs izaudzis par lielu braucēju, mums aug arī citi braucēji un vēl būs Gatis Smukulis - jo komandā būtu vairāk braucēju, jo labāk. Tomēr rezultātus var sasniegt arī divatā," teica Skujiņš, kurš, pārstāvot "Cannondale-Drapac" komandu, aizvada pirmo sezonu Pasaules tūrē. "Man vēl jāpadzīvo šajā virtuvē un jāturpina trenēties. Komandā jūtos labi un ceru tajā palikt arī pēc nākamās sezonas, kad beigsies līgums. Tur ir labi braucēji, bet nav grandi, tāpēc man ir arī pašam savas iespējas."
Tikmēr pieredzējušais Saramotins slavēja savu biedru izlasē. "Tomam vēl viss priekšā. Viņš jau ir spējis uzvarēt elitē un ceru, ka viņam ies labi."
Sezonas turpinājumā Skujiņš brauks Pasaules tūres sacensībās Kvebekā, Monreālā, kas ir piemērotākas viņa īpašībām un tur būs vēsāks nekā Riodežaneiro, bet Saramotinam nākamais starts plānots Hamburgā.
"Pēc tam gatavošos Katarā paredzētajam pasaules čempionātam. Tajā būs līdzenuma trase," pauda Saramotins, kurš ikdienā pārstāv Šveices vienību IAM.
Aizvadītajās sacensībās sestdien bija trīs braucēju sprinta finišs - uzvarēja Beļģijas riteņbraucējs Gregs van Avermēts, sudraba medaļu ieguva dānis Jakobs Fugslangs, bet bronza tika polim Rafalam Majkam.
Pirms četriem gadiem Londonas olimpiskajās spēlēs Latviju pārstāvēja vienīgi Saramotins, kurš grupas braucienā izcīnīja 56.vietu.
Savukārt 1992.gadā Barselonā Dainis Ozols grupas braucienā izcīnīja bronzas medaļu, kas Latvijas šosejas riteņbraucējiem ir vienīgā godalga olimpiskajās spēlēs.