Nu, ceru, ka sapratāt.
Apgalvojums bija tik negaidīts un skarbs, ka apstulba pat krievu leksiku labi pārzinošais Znaroks. “Ja reiz žurnālists tā apgalvo, tad liela daļa patiesības teiktajā ir,” pēc nelielas svārstīšanās Oļegs piekrita krievu tiesneša Aleksandra Poļakova un šveicieša Brenta Reibera apvainojumam.
Es gan nedomāju, ka vaina meklējama Poļakovā, Reiberā vai Lūkerā. Atceraties, bija tāds tiesnesis, kurš pirms pāris gadiem “tiesāja” Latviju pasaules čempionāta spēlē pret Kanādu (0:11), un, starp citu, tiesā arī Halifaksā. Manuprāt, vaina meklējama pēdējo gadu tendencē, kura aizgūta no hokeja flagmaņa NHL. Kad aiz okeāna ripas vārtos sāka lidot skatītājiem netīkami maz un biļešu tirdzniecība noplaka, biznesa pavēršanai uz naudīgo pusi tika pieņemti divi būtiski lēmumi situācijas uzlabošanai. Pirmais, samazinājās vārtsargu kājsargu izmēri un palielinājās zonas izmēri. Otrais, aizsākās cīņa pret netīri spēlējošajām aizsardzības stila komandām. Vispirms, jau pret Ņūdžersijas Devils. Ir tāda komanda NHL.
Šoreiz nebūs runa par Aldaris reklāmas saukļa: hokejs bez alus ir daiļslidošana, transformēšanu uz notikumiem ledus laukumā. Jo NHL ir tāda īpatnība, ka pie apmalēm spēlētājus var pielīmēt kā Moments superlīmes reklāmas cilvēkus pie griestiem, bet tiesnesis saglabās Stīvija Vondera skatienu uz notikušo. Bet tajā pašā laikā, ja spēlētājs pamanīsies nedaudz piešaut nūju priekšā uzbrūkošam hokejistam vai arī nostāsies viņam ceļā uz vārtiem, sekos ātras soda sankcijas. Saskatāma loģika NHL un pāris gadus arī IIHF kursā uz rezultativitātes palielināšanu ir, taču nedrīkst ieslīgt galējībās, apejot gadu garumā cementētos hokeja likumus. Piemēram, Arvīdam Reķim diezgan nekaunīgā veidā muskuli sasita soms, taču tiesneša svilpe neatskanēja. Mārtiņš Cipulis ar nūju pat nepaspēja īsti patraucēt somam, kurš atraktīvi imitēja sevis aizskaršanu, kā tiesneša roka uzšāvās gaisā. Brīžiem liekas, ka tiesneši vēlas kultūras paraugstundu, respektīvi, lai pirms apvešanas manevra izskanētu lūgums, piemēram: “Vai jūs, Miķeli nepaietu malā, lai es varētu gūt vārtus…”
Arī man patīk, ka dominē uzbrūkošais hokejs, taču ir robeža, kuru nedrīkst pārkāpt. Nedrīkst arī spēlētājus dalīt pēc sasniegumiem un autoritātes hokeja laukumā. Pēc Latvijas spēles piektdienas vakarā TV bija interesanti pavērot, cik uzskatāmi Pitsburgas Penguins līderis Sidnijs Krosbijs aizķeksē savu Filadelfijas Flyers pretspēlētāju, bet tiesnesis ir norijis svilpi kā Grīziņkalna Peksis Vārnu ielas republikā. Nu nav vienotas līnijas hokeja noteikumu traktēšanā! Nav, un viss! NHL, Krievijas superlīga vai pasaules čempionāts – katrā vietā ir savi tiesneši ar savu subjektīvu skatījumu.
IIHF uzraugāmajā turnīrā – pasaules čempionātā – pēdējos gadus tiesneši gan cenšas būt pedantiski vienoti. Vispirms jau tāpēc, ka ir saņemta direktīva no augšas. Kuriem vairāk gribas izpatikt IIHF uzraugiem, tie arī svilpj pa labi un kreisi. Tā vien šķiet, ka par katru šādu svilpi, soģiem pienākas bonusa punkti vai prēmija. Nu nevar būt tā, ka Aleksandrs Poļakovs Krievijas superlīgā ir normāls tiesnesis, bet nokļuvis starptautiskajā telpā meklē mazāko ieganstu spēles ritma izjaukšanai. Acīmredzot viņš ir saņēmis konkrētus norādījumus no saviem priekšniekiem. Tātad tie arī ir īstie p…, nevis melnā darba darītāji svītrainajos tērpos.