Intervijas fragments. Visu sarunu ar titulēto dambretisti lasiet ceturtdienas, 18.jūnija, laikrakstā Diena!
Īsā laika sprīdī sanāca divreiz kļūt par pasaules čempioni. Kāpēc starp abiem tituliem bija tikai divu mēnešu pauze?
Mums ir tāda sistēma. Vienu gadu ir apļa turnīrs, kurā piedalās nacionālie čempioni. Citu gadu ir maču sērija - pasaules čempions spēlē pret pretendentu. Pērn Starptautiskā Dambretes federācija nevarēja noorganizēt maču sēriju, tāpēc pagājušā gada titulu izcīnīju jau šogad Kazahstānā. Man it kā bija tiesības tajā arī nepiedalīties, bet viņi uzstāja, ka jārīko mači, un es piekritu.
Cik grūti šoreiz bija aizstāvēt titulus?
Nu jau ļoti sarežģīti. Man jau tāds vecums, ka divus pasaules čempionātus pēc kārtas ir ļoti grūti aizvadīt. Mačus ir grūtāk aizvadīt tieši psiholoģiskā ziņā, jo katras kļūdas cena ir ļoti augsta. Nereti ir tā, ka pieļauj vienu kļūdu, zaudē un tad jau visā mačā ir ļoti grūti atspēlēties. Pasaules čempionātā bija 16 dalībnieču, dažas bija acīmredzami vājākas. Pret viņām varēja neiespringt un pataupīt spēkus. Turnīrā ir grūti fiziski. Nepieciešama izturība. Man jau pēdējās kārtās tās trūka, jo bijām Ķīnā - piecu stundu starpība laikā. Četrreiz bija pa divām partijām dienā. Viena partija ilgst četras piecas stundas. Piecos no rīta pēc Latvijas laika ir pirmā partija, pēc pusdienām - otrā. Tā arī noguruma dēļ vienu partiju zaudēju.
Sakāt, ka pēdējā laikā uzvarēt kļūst aizvien grūtāk. Pēc sajūtām - cik ilgi vēl paliksit tronī?
(Smejas.) Es jau katru gadu gribu mest tam mieru, jo grūti savienot spēlēšanu augstā līmenī ar uzmanības veltīšanu bērniem. Gribu vairāk pievērsties bērnu trenēšanai. Man ir trīs grupas audzēkņu. Jāgatavo nākamā paaudze. Tagad gan arī balvu fondi ir parādījušies. Agrāk tādu dāmu dambretē nebija. Apkārtējie saka - kas tev ko neaizbraukt?! Nopelnīsi naudu... Cilvēki nesaprot, ka tas prasa ļoti daudz spēka. No malas šķiet, ka tas ir vienkārši - sēdēt pie galdiņa. Man vienreiz pēc saspringtas partijas bikses nokrita - biju zaudējusi divus kilogramus, tā sēžot pie galdiņa (iesmejas). Nezinu, cik ilgi vēl izturēšu. Nākamgad man jāspēlē maču sērija pret polieti Natāliju Sadovsku. Agrāk viņa nespēlēja ļoti labi, bet tagad viņai ir ļoti labs treneris, un progress ir acīmredzams. Viņa ir teju divreiz jaunāka par mani. Ja balvu fonds būs pieklājīgs, laikam nospēlēšu.
Cik lielu prēmiju var iegūt, kļūstot par čempioni?
Pasaules čempionāta kopīgais balvu fonds laikam bija 20 tūkstoši eiro. Pasaules kausā Ufā 2010. gadā balvu fonds bija 100 tūkstošu. Mačos bija 15 tūkstošu: astoņi uzvarētājai un septiņi - zaudētājai. Dāmu dambretē tas nav slikti.
Jaunā paaudze uz papēžiem nemin?
Jā, protams. Ir notikusi paaudžu maiņa, starp tām, kurām ir 23-25 gadi, ir ļoti spēcīgas meitenes. Turnīrā man teju puse no pretiniecēm varēja būt arī meitas. Bija interesanti - vai es viņas uzveikšu vai ne. Izdevās, par to ir gandarījums.
Vai jaunās spēlē agresīvāk?
Nē, es tā neteiktu. Dambretē ir izteikta atšķirība starp kungiem un dāmām. Kungi cenšas izdarīt labākos gājienus, sievietes - drošākos. Baltkrievijā ir Olga Fedoroviča, kurai ļoti patīk bīstamas pozīcijas. Ar viņu ir ļoti interesanti spēlēt. Pārējās ir piesardzīgākas.
Kā notiek gatavošanās nopietnai maču sērijai?
Oi (nopūšas)! Pirms mača ar pieckārtējo pasaules čempioni Tamāru Tansikužinu mēnesi pusotru cītīgi gatavojāmies. Man ir labs treneris - mūsu lielmeistars Raimonds Vīpulis. Viņš man ļoti palīdzēja, viņš labi zina teoriju, daudz ko parādīja. Katru dienu pa trim četrām stundām gatavojāmies. Tamāras trumpis ir viena specifiska atklātne. Nekad nezinājām, ko pret to darīt. Tagad rūpīgi to izanalizējām, un maču beigās viņa jau atteicās no tās atklātnes. Tātad «atkodām» viņu. Man vecākajā grupā ir jau divi pasaules čempioni junioru vecumā, tāpēc nodarbībām ar viņiem gatavojos nopietnāk nekā saviem mačiem.
Vai par dambreti domājat arī, piemēram, sabiedriskajā transportā un veikalā?
Ko vēl ne?! (Smejas.) Nē, agrāk es tā varēju, bet tagad vairāk lasu grāmatas, piemēram, par psiholoģiju.