Vilnis Baltiņš: Bijām straumīte, kas, saplūstot kopā, veidoja pārmaiņas

"Apbrīnojami vīri. Viņi zināja: iespēja, ka Otrā pasaules kara beigās atkārtosies 1918.gada notikumi un varēs atjaunot neatkarīgu Latviju, ir tikai daži procenti. Tomēr darīja, lai pēc tam nebūtu kauns par to, ka necentās izmantot iespēju. Manuprāt, viņi ir īstie varoņi — vīri, kas kalpoja nevis krieviem vai vāciešiem, bet gan neatkarīgai Latvijai. Ne Ulmaņa, bet tai Latvijai, kas pastāvēja līdz 1934.gadam. Un par viņiem jāstāsta jaunajiem," šis vēsturiskais ekskurss nāk nevis no grāmatām, bet gan paša redzētā un izjustā mežos ap vectēva īpašumiem, kuros Baltiņš tagad jūtas daudz labāk, nekā iebraucis Rīgā.1988.gada vasarā mežos ar šaujamajiem nebija jāiet, tomēr neatkarīgās Latvijas atjaunošanas iespēja izskatījās vēl miglaināka nekā 1944.gadā (to, kuri "visu mūžu neesot šaubījušies", laiks vēl nebija pienācis). Vajadzēja darītājus, nevis rēķinātājus.Izvirzot Vilni Baltiņu balvai par Mūža ieguldījumu, izskanēja tēze, ka bez viņa daudzas lietas būtu notikušas savādāk vai nebūtu notikušas vispār. Kuras? LOK nebūtu atjaunots?Muļķības! Gan jau viss būtu noticis — agrāk vai vēlāk. Dzīve pati visu regulē. Nebūtu Latvijā nevienu vārdiņu runājuši par brīvību — vai tad pasaulē nebūtu notikuši tie milzīgie pārveidojumi? Būtu. Bet arī mēs bijām straumīte, kas, saplūstot kopā, veidoja pārmaiņas.Kāpēc tieši Baltiņš pirmais publiski ierunājās par LOK atjaunošanu?Kuram sporta cilvēkam nebija ideja, ka latviešiem vajadzētu pašiem startēt? Visiem bija! Bet vienam vajadzēja attaisīt muti un to pateikt. Man bija vieglāk to izdarīt, jo biju pagājis malā no sporta un nebiju atkarīgs no sistēmas. Nevarēju stāvēt malā, un sports bija mans instruments.Kāpēc aktivitāte tolaik bija tik liela?Kad ir lielas problēmas, neviens vairs negrib samierināties — tad ir viegli. Līderis iznāk priekšā, un visi pakaļ bez liekas runāšanas.Astoņdesmito gadu beigās bija tukši veikalu plaukti, cenzūra un migrācija, bet sportam klājās relatīvi labi!Tāpēc jau mēs faktiski nestrādājām ar aktīviem sportistiem. Strādājām ar sporta cilvēkiem, kuri saprata, ka kaut kas nav kārtībā. Pats savulaik aizgāju no sporta, lai netaisītu no latviešiem krievus un lai nebendētu bērnus ar ķīmiju. Bija skaidrs, ka tas ceļš nav pareizs — viss pakļauts politikai, sociālisma priekšrocību apliecināšanai, olimpiskās sagatavošanas plānam. Liela krāsns, kurā meta iekšā un izdzīvo paši stiprākie. Jā, augstas klases sportisti dzīvoja labāk nekā sabiedrības lielākā daļa, bet tas tik un tā bija cietums.Par cietuma nojaukšanu šaubu nebija. Vai uzreiz bija skaidrs arī, kas jāceļ vietā?Man riebjas aparāta darbības, nav tuva administrēšana, tāpēc negribēju būt LOK prezidents. Domāju — esmu iekustinājis to lietu, lai nāk cits un dara. Kā Peters Tautas frontē. Piekritu nepilnu diennakti pirms 19.novembra sanāksmes. Ja būtu zinājis, ka tik ilgi vadīšu, statūtus būtu savādāk sataisījis (smejas)...Bet zināji, kas jādara?Pilnīgi. Pirmkārt, jātiek galā ar pašmāju opozīciju, kas centās pielāgot LOK esošajai sistēmai. Otrkārt, jābrauc pie leišiem, jo viņi ir dullāki — vieglāk pārliecināmi par igauņiem. Ja būsim divi, igauņi būs spiesti pievienoties un trijatā jau būs cita runāšana. Vēlāk viss apstiprinājās.Vai pašmājās traucēja tikai esošo struktūru vēlme saglabāt saikni ar Maskavu, vai bija kardinālas pretrunas par sporta attīstības virzienu?Gan viens, gan otrs. Mums bija lielas ilūzijas, ka neatkarīgā valstī visu sporta sistēmu var iztaisīt pareizi. Realitāte gan izrādījās savādāka — lielā pasaule uzbrauca virsū ar savām tirgus lietām, sporta pārvēršanu par izklaidi, šovbiznesa sastāvdaļu.Vilšanās?Nē, dzīve. Bet tagad vismaz nedzīvojam cietumā.Kuras lietas Latvijas sportā bez Baltiņa būtu notikušas savādāk?Pirmais, par ko nācās agresīvi cīnīties — kad gribēja LOK pakļaut Maskavai un iztaisīt olimpiskās komitejas visās PSRS republikās, bez tiesībām startēt olimpiskajās spēlēs. Tas būtu attālinājis reālo neatkarību. Varbūt Barselonā būtu startējuši tikai ar sarkanbaltsarkanajām uzšuvēm uz rokām. Par tālāko nevaru spriest. Noteikti varēja izdarīt arī savādāk un labāk, bet kur tad bija tie ģēniji? Bija daži pretendenti, taču sabiedrība viņus nepieņēma.Barselonā tik un tā nebūtu startējuši, ja nebūtu 1991.gada augusta neveiksmīgā puča un tam sekojošās reālās neatkarības atjaunošanas...Ne pučs, ne neatkarība nenokrita no gaisa. Līdz tam bija noiets ceļš. Tāpat kā līdz Albērvillai un Barselonai. Ja nebūtu iepriekšējās sagatavošanās un spiediena uz Starptautisko Olimpisko komiteju, mēs tīri birokrātisku apstākļu dēļ nevarējām paspēt uz Albērvillu un, iespējams, arī uz Barselonu. Mēs bijām tie, kas kopš 1988.gada aktualizēja Baltijas problēmu. Sākumā Lozannā uz mums skatījās kā uz knišļiem — sak, brauciet kārtot savas lietas uz Maskavu... Taču problēma brieda, jo pakāpeniski SOK saprata, ka savulaik pieļāvuši kļūdu un rīkojušies kā svoloči. Viņi nebija ievērojuši paši savus statūtus un, neinteresējoties par saviem biedriem, kas nezin kā bija pazuduši no Eiropas kartes, PSRS NOK jurisdikciju 1951.gadā attiecināja uz citām valstīm. Pamazām bijām tikuši tik tālu: ļausim PSRS delegācijā startēt ar uzšuvēm. Bet 1991.gada rudenī viss attīstījās ļoti strauji, un Samarančs, būdams politiķis, deva rīkojumu steigšus sagatavot visus dokumentus, lai ārpus visiem likumiem atzītu mūs un uzaicinātu startēt jau 1992.gada spēlēs. Augsne bija sagatavota. Pārējās "bijušās" taču startēja "apvienotajā komandā", kaut arī jau bija neatkarīgas valstis. Olimpiskais ceļš ļoti ietekmēja cilvēku prātus visā PSRS labu laiku pirms tās sabrukuma.Kādi bijuši būtiskākie lēmumi, darbojoties jau neatkarīgā valstī?Kad starptautiskā atzīšana bija panākta, man teica — ejam pie valsts prasīt naudu. Es teicu: nē, ejam prasīt nevis naudu, bet gan iespējas to dabūt. No budžeta nekad nedabūsi tik, cik vajag. Bet, ja būs iespēja līdzekļus piesaistīt ārpus budžeta, sporta sfērai būs vairāk naudas. Un pie viena radināsim cilvēkus patstāvīgi rīkoties, nevis gaidīt, ka kāds iedos — ceka vai valdība. Uztaisījām likumu par nodokļu atvieglojumiem — tas bija sponsorēšanai labākais likums pasaulē, kamēr nesalaida visu grīstē.Olimpiskie centri. Grūti gāja, bet esam radījuši struktūru, kas realizē valstij, sportam un sabiedrībai vajadzīgas lietas. Pašvaldības sadarbojas ar federācijām. Par Rīgas Olimpisko centru ko tik no Jaunā laika nedzirdējām — afēra, cietumā jāliek. Kontroles nāca viena pēc otras. Tagad katru dienu 1000 cilvēku tur sporto, NATO samits notika...Sociālais fonds. Uļai Semjonovai varējām iedot 100 latus mēnesī, un viņa būtu priecīga. Tomēr izdomājām, kā viņu izmantot veselas humānas sistēmas radīšanai.Latvijas olimpiādes, kas parāda, ko sportā spēj pašvaldības.Jaunatnes programmas. Tā ir paša sirdij vistuvākā lieta, kam tūkstoši izgājuši cauri — piedalījušies, izjutuši olimpisko garu un saņēmuši milzu emocijas.Olimpiskā vienība — būtisks atbalsts sporta veidu federāciju darbam.Lielāko gandarījumu rada tas, ka kolektīvi aizsāktais darbs pēc manas aiziešanas no amata turpinās bez būtiskām izmaiņām.Ko nevajadzēja darīt vai vajadzēja darīt savādāk?Deviņdesmito gadu sākumā vajadzēja likvidēt Sporta komiteju. Uztaisīt sabiedrisko organizāciju, kam valsts uztic visus resursus. Protams, ar attiecīgu kontroli. Nevajadzēja baidīties no slinkuma un kašķiem. Vajadzēja pateikt, kā 1917.gadā pateica boļševiki: mēs to izdarīsim! Esmu pārliecināts, ka sportam kopumā būtu labāk. Tagad ir Sporta pārvalde, kas tērē Ls 360 000 gadā, bet neviens nezina, kā sauc priekšnieku un ko viņi tur dara. Par sportu atbild vislielākā ministrija ar vislielākajām problēmām. Bet sports taču attiecas arī uz citiem — armiju, policiju. Igaunijā viss koncentrēts Olimpiskajā komitejā — cilvēki zina, pie kā iet un prasīt. Varbūt vajadzīga jauna revolūcija — jauns Baltiņš?Revolūcijas notiek, kad ir problēmas, kas neļauj normāli dzīvot. Kopumā Latvijas sporta dzīve rit ļoti labi. Es pat necerēju, ka tādos apstākļos, mazā valstī... Zinu, citiem skauž, ka sportisti labi dzīvo. Bērni sporto, pensionāri brauc uz sacensībām pa visu pasauli. Lielie rezultāti aizvien labāki, sporta spēļu komandas parādās olimpiādē, voleju spēlē, handbolu spēlē, basketā nenormālu naudu tērē trešās šķiras ārzemniekiem utt. Bet vienmēr jau gribas un var labāk. Revolūcijas nekur nepaliks, ekonomiskā katastrofa pie durvīm. Tagad jāsaliek pleci kopā, lai šo nelaimi pārvarētu.Vienprātīgie balsojumi LOK ģenerālajā asamblejā atgādina komunistu kongresu laikus...LOK ir fenomenāla parādība Latvijas sabiedriskajā dzīvē. Lai ko runātu, bet tas nav aunu bars, kas balso. Visas ir spilgtas personības, bet balso vienoti, kaut arī nav ne nāves draudu, ne riska palikt bez naudas. Tātad intuitīvi jūt, ka vajag kaut ko pozitīvu, nevis nepārtrauktu kašķi. Kultūras sfērā tas nav iespējams, jo tur katrs ir tikai par sevi. Bet sports iemāca rēķināties ar citiem, kas ir blakus. Daudzi baidās no spēcīgiem cilvēkiem, bet mums ir tā — jo stiprāka personība, jo aktīvāk saucam darboties kopā.Arī smagos noziegumos apsūdzētus cilvēkus pie viena galda ar valdības vadītāju?Sporta sfērā Lembergam ir tikai nopelni. Ilgu gadu sadarbībā nav bijis pat mājiena uz nelikumībām, kaut konfliktējuši esam ļoti nopietni. Tikai nedomājiet, ka es atbalstu naudas veču politiskās manipulācijas. Kategoriski pret, bet vēl vairāk esmu pret infantiliem nejēgām un nemākuļiem, lai cik eņģeliski viņi runātu.Kā sports pārdzīvos ekonomisko krīzi?Pārdzīvos, jo sports ir neiznīdējama, vajadzīga lieta. Lai kāda būtu vara un attieksme. Kaut gan satraukums ir, jo nevar sēdēt tikai uz valsts budžeta. Krīzes apstākļos tas sarausies aizvien īsāks, un politisko karu rezultātā apsaimniekot to kļūst aizvien grūtāk. Sporta organizācijām nepieciešami neatkarīgi budžeti. Mums bija gadi, kad paralēli sameklējām tikpat naudas, cik iedeva valsts budžets.Otro daļu sameta valsts lielie uzņēmumi, nevis privātie sponsori...Nu, un? Ne tikai. Bija atskaitījumi no azartspēlēm un citas ieceres. Jaunie laiki to visu aizklapēja.Vai var atrast papildu naudu grūtos laikos?Jāatrod.Var?Jāmeklē. Bijušo Sportloto lai atdod sportam. Šņabis, smēķi lai maksā. Lai valsts dod iespēju pelnīt. Piemēram, teritoriju Spilvē — sporta Lasvegasai (smejas).Tagad, pēc 20 gadiem, ir modē jautājumi: vai bija vērts un vai ietu vēlreiz...Tās nevar prasīt. Revolucionārs laiks ir specifisks, valda pasionārisms. Ikdiena ir ikdiena. Ja būs vajadzīgs, cilvēki ies un darīs. Tikai ne par to, ka kāds grib mersi golfiņa vietā un politiķi ar to manipulē.Kā skaties Latvijas nākotnē?Tikai pozitīvi. Kā es varētu sakopt vectēva īpašumu ar pesimismu? Ja latviešus varētu tik vienkārši iznīdēt, mēs sen būtu pazuduši. Varbūt visvērtīgākā mūsu īpašība ir tā, ko daudzi kritizē — individuālisms. Stiprs pašsaglabāšanās instinkts.