Atgādināšu, kas notika pirms gada. Soču olimpiskajās spēlēs pēc ceturtā brauciena Tomass sašķaidīja savu ķiveri un iemeta to miskastē. Otro reizi pēc kārtas olimpiādē viņš bija palicis pjedestāla piekājē - ceturtajā vietā. "Slidas, kamanas, es pats - viss ir slikts," sportista pirmā reakcija bija saprotama. Uz jautājumu par karjeras turpināšanu skaidras atbildes nebija: "Šobrīd nezinu. Pasēdēšu, padomāšu..."
Vasarā Tomass sasniedza Jēzus vecumu. 33 gadi tomēr jau ir tas slieksnis, kuru pārkāpjot skeletonu varētu nolikt maliņā un no atvilktnes izvilkt savulaik iegūto Banku augstskolas diplomu, taču vecākais brālis Dukurs izlēma nepadoties. Lai turpinātu skeletonista karjeru, vispirms bija nepieciešama ceļgala operācija. Pēc tam, atsākot treniņus, nebija pārliecības, vai starta ieskrējienā ātrums nebūs zudis. Par laimi, viss bija kārtībā - sezonas sākumā izcīnītās trīs otrās vietas jau bija apliecinājums tam, ka izvēle bijusi pareiza. Nevarēja taču izslēgt arī tādu scenāriju, ka rezultāti pasliktinās, un tad jau būtu jādzird pārmetumi par neprasmi aiziet īstajā laikā.
Tomasa piemērs norāda uz to, ka pēc klupieniem ar vēsu prātu septiņreiz ir jānomēra, un tad, vadoties pēc sajūtām, jāpieņem lēmums. "Nu jau būs jāvelk līdz Korejai," pēc iegūtās bronzas Tomass atklāja, ka ir gatavs startēt pilnu olimpisko ciklu.
Par to, ka viss tiks darīts pēc labākās sirdsapziņas, nav šaubu, jo Dukuri uz lauriem nesnauž. Siguldā brāļiem jau izgatavoti jauni skeletoni. Kamēr trasē vēl ledus, tos jāsteidz iemēģināt. Ragavas mēdz gatavot arī iepriekšējā ziemā.