Pirmie soļi jau sperti - un diezgan sekmīgi. Nākamie būs jāsper šovasar, kad liepājnieks centīsies likt lietā savus plašos kontaktus Eiropā, lai iekārtotu kādā ārzemju klubā jaunos Latvijas talantus. Par to Verpakovskis stāsta intervijā laikrakstam Diena.
Ar kādām emocijām devies laukumā pēdējā spēlē?
Sapratu, ka tā man izlasē ir pēdējā spēle. Tiešām izbaudīju katru minūti ne tikai laukumā, bet arī ģērbtuvē un pirmsspēles sapulcēs. Sapratu, ka ar izlasi vairs nebūšu, vismaz ne kā spēlētājs. Mani 15 gadi izlasē ir beigušies.
Vai tagad nav skumju vai nostalģijas?
Nē, tieši otrādi - jūtos lepns, gandarīts, ir labi paveikta darba sajūta, jo, manuprāt, ir daudz kas labs izdarīts, lai gan, protams, bijušas arī neveiksmes. Kopumā izlases posms atmiņā paliks tikai ar to labāko. Esmu priecīgs, ka tik ilgi varēju izvilkt un noturēties tajā līmenī - līdz 34 gadu vecumam biju izlasē.
Vēl spēlējot, vienmēr uzsvēri, ka vēlies aiziet īstajā laikā, pirms vēl tevi dzen prom. Vai tas ir izdevies?
Domāju, ka bija īstais laiks. Godīgi sakot, es pat nedomāju, ka tik ilgi spēlēšu izlasē. Biju domājis, ka beigšu agrāk, jo negribētos, lai kāds saka, ka mani sauc tikai vecu nopelnu dēļ. Man šķiet, ka aizgāju laikus un visās spēlēs, kurās biju laukumā, biju reāls palīgs.
Tomēr bija arī tādi, kas jau pirms laika prasīja tavu aiziešanu. Kā uz to reaģēji?
Runas bija visādas. Ik pa brīdim es arī domāju par to, ka varbūt tiešām mans laiks ir pagājis. Tomēr parasti vai nu pats pārdomāju, vai arī palīdzēja kāds no tuvajiem vai tas pats treneris. Tad sapratu, ka vēl par agru iet prom.
Tie Latvijas futbolisti, kuri sekmīgi spēlējuši ārzemēs, mēdz palīdzēt ārzemēs iekārtoties arī citiem mūsējiem. Vai tu varētu izmantot savus plašos kontaktus?
Kontakti ir, jā. Galvenais jau, lai būtu futbolisti. Tad arī iekārtosim. Paskatīsimies! Varbūt jau šovasar izdosies kādu kaut kur iekārtot. Bet tas, protams, nav tik vienkārši. Konkurence Eiropā ir milzīga. Ir ļoti grūti pārlēkt no Latvijas čempionāta līmeņa uz kādu augstāku līmeni. Jā, savulaik to darīja tas pats Pahars, Rubins, Stepanovs, Koliņko, bet tolaik arī Latvijas čempionāta līmenis, manuprāt, bija augstāks. Domāju, ka kontakti palīdzēs un ka tas ir tikai laika jautājums, kad kāds no Liepājas kaut kur aizbrauks.
Kādus vēl futbola amatus biji apsvēris?
Vairāk sevi redzēju aģenta amatā, nevis kā treneri. Pamazām jau gatavojos tai lomai. Tad šis tas pamainījās, un aģents neesmu, bet kaut kas uz to pusi jau ir - kā kluba prezidentam tik un tā būs jāvada pārrunas, jāstrādā ar citiem aģentiem.
Kādu padomu tu dotu jaunajiem futbolistiem?
Galvenais - saprast, ko viņi dzīvē grib. Ja vēlas labi spēlēt futbolu, tad jāupurē visas blakus lietas: meitenes, diskotēkas, internets. Mācības ne, tās paralēli jāmēģina turpināt, jo nekad jau nezini, kā dzīve iegrozīsies. Ja, nedod Dievs, ir savainojums, jābūt rezerves variantam. Bet visas izklaides - tām būs laiks vēlāk. Es pats savulaik daudz ko upurēju, lai iegūtu kā futbolists. Tagad, atskatoties pagātnē, šķiet, ka varēju upurēt vēl vairāk. Tad es noteikti būtu sasniedzis vēl vairāk. Taču diemžēl tā apziņa nāk jau tikai pēc tam. Tobrīd man apkārtējie teica to pašu, bet es neklausījos. Šķita, ka esmu visgudrākais. Tagad saprotu, ka bija jāieklausās.
Ko lai tev novēl? Darba pilnas rokas vasarā?
(Apmulsums.) Jā, laikam.
Lai tev daudz darba pārrunu!
Paldies. Svarīgi, lai tādas būtu.
Visu interviju ar Māri Verpakovski lasiet pirmdienas, 2.jūnija, laikrakstā Diena!