Pēc izlases spēlēm ļoti daudz skatījos vietējā čempionāta mačus. Sazinājos ar izlases futbolistiem. Apjautājos kā viņi jūtas, kāda viņiem veselība un situācija klubā. Mēs esam sanākuši uz 10 dienām un man ir svarīgi, kādā kondīcijā viņi ierodas. Šobrīd daudzi līdzjutēji uztraucas par to, ka liela daļa izlases spēlētāju nespēlē savu klubu pamatsastāvos, taču šāda problēma ir visur, vienmēr un visās komandās. Arī mūsu nākamajiem pretiniekiem ir virkne spēlētāju, kuri spēlē izlasē, bet netiek laukumā kluba spēlēs. Svarīgi ir lai futbolists būtu profesionālis un vismaz uz izlases spēlēm ierastos labā fiziskā kondīcijā. Tā viņam ir iespēja sevi parādīt arī kluba trenerim, labi nospēlējot un palīdzot izcīnot uzvaru.
Cik ļoti spēlētāju ietekmē tas, ka viņš trenējas, taču netiek laukumā?
Protams, ļoti ietekmē, jo spēlējot futbolists progresē. Ja viņš nespēlē, viņš neiegūst adrenalīnu, emocijas – tās arī ir trenējamas lietas. Piedalīties spēlēs, kuras norisinās skatītāju priekšā ir ļoti svarīgi, jo, piemēram, izejot laukumā Šveicē, kur būs 25 000 līdzjutēju, milzīgs troksnis ir liels psiholoģisks spiediens. Spēlētāji, kuri pie tā nav pieraduši atrodas sliktākās pozīcijā par pārējiem.
Kas ir labāk – būt ārzemju klubā, bet nespēlēt, vai spēlēt Latvijas čempionātā?
Ideālais variants ir kā Mārim Verpakovskim. Viņš bija otrajā vai trešajā labākajā Latvijas klubā, tad pārgāja uz spēcīgāko valsts komandu, kur bija ievērojami augstāks līmenis gan sastāva, gan uzdevumu ziņā. Tur viņš pāris gadu laikā izauga līdz tādam līmenim, ka varēja spēlēt izlasē. Viņam bija talants, taču attīstīties palīdzēja lielāka konkurence. Viņš progresēja pa pakāpieniem.
Ja futbolists vēl nav pietiekami attīstījies, tad pāriet uz spēcīgu ārzemju čempionātu ir riskanti, jo var netikt laukumā. Tas traucē individuālajam progresam. Spēlēšana ir ļoti svarīgs komponents spēlētāja attīstībā.
Ko izlases faniem gaidīt spēlēs ar Šveici un Izraēlu?
No vienas puses šīs spēles varam gaidīt ar cerībām un optimismu, jo ar abām varam spēlēt veiksmīgi. No otras puses, spēle ar Šveici ir izbraukumā, un pretinieki pēdējā spēlē zaudēja Luksemburgai. Divreiz pēc kārtas viņi savā laukumā tik slikti nenospēlēs. Pretiniekiem ir savi mīnusi un savi plusi, tāpēc mūsu uzdevums ir labi sagatavoties un sasniegt maksimālo rezultātu. Kāds būs rezultāts? Man patīk teiciens „Mēs neplānojam uzvaras. Mēs varam tikai gatavoties šīm uzvarām." Plānot konkrētus rezultātus futbolā nevar.
Pēc spēles ar grieķiem es spēlētājus vairs neredzēju, tikai sazvanījāmies. Neesam vēl izanalizējuši šo spēli. Ja mēs pareizi nokoncentrēsimies uz pieļautajām kļūdām un tās novērsīsim, tad spēlēs ar Šveici un Izraēlu mums ir tiesības cerēt uz labu rezultātu.
Protams, apgādājam futbolistus ar videoinformāciju, ko viņi var izpētīt mājās, taču pamata analīze būs treniņnometnes laikā. Es uzskatu, ka šāda uzvaru un zaudējumu analīze ir ļoti svarīga.
Pēc spēles katram spēlētājam ielieku atzīmi. Protams, tās neatklāšu, jo katrā biznesā un katrā ģimenē ir lietas, kuras afišē un lietas, kuras paliek aiz ģērbtuves durvīm. Ja šādas lietas parādās publiski, tad komanda ir vāja – spēlētāji kļūst nervozāki, parādās baumas un citas negatīvas lietas.
Vai netraucēs tas, ka savas atzīmes un vērtējumus dos žurnālisti un citi eksperti?
Es esmu treneris un uzstādu noteikumus savā komandā. Varam uztaisīt eksperimentu – nosaukšu savas atzīmes. Vienmēr parādīsies speciālisti, kuru dotās atzīmes atšķirsies. Ja šie speciālisti nebar manus spēlētājus par to, par ko viņi nav pelnījuši, es nesacentīšos ar viņiem. Katram ir tiesības likt atzīmes, taču mani spēlētāji zina, ka savu atzīmi viņiem vienalga došu. Tas palīdz komandai attīstīties. Ja žurnālista atzīme ir korekta, tad viss ir kārtībā.
Kā līdzjutējam vērtēt spēlētāju?
Atzīmi var dot arī par vienu spēli, taču nevajadzētu būt kategoriskam, jo spēlētājs izpilda trenera norādes. Līdzjutējs vērtē spēlētājus vadoties pēc savām emocijām, kuras ļoti ietekmē arī spēlēs iznākums. Piemēram, Igors Stepanovs spēlē ar Grieķiju mani pilnībā apmierināja. Tas ir tādēļ, ka spēlētājs nebija labākajā kondīcijā un viņam tā bija jau otrā spēle īsā laikā, kas šādā situācijā ir ļoti grūti. Tāpēc viņu novērtēju ar apmierinošu atzīmi.
Līdjutēji parasti pēc zaudētajām spēlēm negatīvi novērtē tos spēlētājus, kuru sedzamie guva vārtus. Arī uzvarētās spēlēs tiek zaudēti vārti un vienmēr tos gūst kāda aizsarga sedzamais spēlētājs.
Kā jūs gatavosiet spēlētājus spēlēm ar Šveici un Izraēlu?
Gatavosimies tāpat kā parasti. Savāksim spēlētājus nedēļas sākumā, pirmās divas dienas veltīsim adaptācijai, jo būsim valstsvienība nevis liepājnieki, ventspilnieki, rīdzinieki un leģionāri. Jebkura saliedēta komanda ir spēcīga. Ne tikai spēlētāji, arī treneri, vadība, masieri, ārsti, menedžeri. Ja nebūs saliedētības, tad mēs neko nepanāksim, lai arī cik ļoti trenētos. Svarīgi, lai Ģirts Karlsons uztvertu Denisu Kačanovu un Juri Laizānu par ļoti labiem savas komandas biedriem.
Pirmajās pāris dienās akcentējam
kolektīvu, draudzīgu atmosfēru. Ar to nodarbojas arī atsevišķi treneri. Katram
ir savi pienākumi.
Ko darījāt Austrijas galvaspilsētā Vīnē?
Austrijā bija trīs dienu seminārs, kurā bija praktiski visu 53 UEFA dalībvalstu izlašu treneri. Seminārā tika analizēts šīs vasaras Eiropas čempionāts. Notika intervijas ar treneriem, kuri to bija visvairāk pelnījuši – ar [Spānijas izlases galveno treneri] Luisu Aragonesu, [Krievijas izlases galveno treneri] Gūsu Hidinku un citiem, kuru vadītās valstsvienības labi nospēlēja. Visvairāk mani iespaidoja Hidinks. Bija redzams, ka viņš ir ļoti spēcīgs un gudrs speciālists. Viņš šajā ciklā sāka strādāt ar komandu, kura nespīdēja un izveidoja no tās spēcīgu vienību. Arī man paveicās ar viņu parunāt un uzdevu Hidinkam vairākus jautājumus, kas mani īpaši interesēja Latvijas izlases sakarā. Vispieprasītākais, protams, bija Aragoness, kurš aizveda savu komandu līdz uzvarai finālturnīrā. Īpaši jāuzteic šo speciālistu izturību pret kritiku. Viņi stingri ieturēja savu kursu un sasniedza, to, kas bija nepieciešams. Aragoness nebaidījās atstāt mājās augstākā līmeņa zvaigznes, kā Raulu.
Ko jūs ieguvāt no šīs konferences?
To, ka pats galvenais ir kolektīvs. Lai visi strādātu komandai, arī zvaigznes un spēcīgākie spēlētāji. Ja visi nestrādās komandai, tad nepalīdzēs par superklases spēlētāji. Tas viss ir jau zināms, taču ik pa laikam trenerim to jāatceras un jāatgādina spēlētājiem. Daudz noderīga pateica arī Brazīlijas izlases treneris Pereira.