PRIEKŠROKA MASKAVAI
Straujais naftas, gāzes un citu resursu cenu kāpums no vienas puses un pasaules futbola runasvīru iedegtā zaļā gaisma mākslīgā seguma laukumiem ļāvusi būtiski uzlabot infrakstruktūru, precīzāk, zālienu (tepiķu) kvalitāti. Vismaz premjerlīgas klubi tagad spēlē visnotaļ ciešamos apstākļos, kaut martā Maskavā, Vladivostokā vai Tomskā daba mēdz sarīkot arī ekstremālus pārbaudījumus. Tomēr arvien mazāk dzird runas par «pasaules čempionātu purvā vai kartupeļu laukā».
Volejbolā liela daļa Krievijas komandu tagad drūzmējas ap naftas un gāzes sūkņiem (Surguta, Urengoja, Ufa, Kazaņa), futbolā nauda koncentrējas Maskavā un ap to (premjerlīgā ir pieci galvaspilsētas klubi, kā arī Himki un Saturn no Piemaskavas). Ārzemniekiem netīk mitināties Tomskā, Permā, par Naļčiku vai Grozniju nemaz nerunājot. Izņēmums ir afrikāņi, kam Tomskas taiga pēc Kongo džungļiem ir kā paradīze, un arī brazīlieši, kurus pēc pastaigas pa Kopakabanas pludmali ar krimanaļnij Peterburg vairs nevar nobiedēt. Vēl austrumeiropieši, kas savā bērnībā arī daudz ko ir pieredzējuši.
Tāpēc arī skaļākie vārdi joprojām meklējami Spartak, Dinamo, CSKA, FK Moskva, Lokomotiv vai Zenit rindās — brazīlieši Žo, Vagners Lavs, Anatolijs Timoščuks. Šogad cenšas arī Kazaņas Rubin (Sergejs Rebrovs), Samaras Kriļja Sovetov (čehs Jirži Jarošiks). Taču tādu nav daudz, un paši krievi reizēm brīnās, kāpēc klubi necenšas iesaistīt sastāvā kaut jau dziestošās Eiropas zvaigznes, bet labāk izvēlas mazākpazīstamus brazīliešus vai togoziešus. Laikam cerībā padarīt viņus par zvaigznēm un nopelnīt. Biznesa projekts pagaidām diez kā nestrādā, un visu klubu gada budžeti ir ar mīnusiem.
PELNA LABI
Cik nu Krievijā var runāt par budžetu caurskatāmību, tik daudz arī var spriest par summām. Naļčikas Spartak koferītī it kā esot 15 miljonu, bet biezākie klubi varot rēķināties ar 50 miljoniem un vairāk (Lokomotiv jau pērn bijuši 70 miljoni). Aiz varenākajiem klubiem stāv iespaidīgas kompānijas ar valsts kapitāla daļām — Gazprom, LukOil, BTB bank, Metalloinvest, RŽD — vai arī nesavtīga vietējā vara — Tatarstāna, Maskavas, Jaroslavļas apgabala varasvīri. Tas nekas, ka tautai grūti — «asinīm un izpriecām» taupīt nedrīkst. Algām un prēmijām aiziet vairāk nekā puse klubu budžeta. Kaut reizēm mēdz arī pārlieku taupīt. Lai kā Spartak centās fufaikā ietīt Igora Torbinska algu (saņēma tikai 5000 dolāru mēnesī), tomēr tā nāca gaismā, un Lokomotiv neradās grūtības šo Krievijas izlases spēlētāju pārvilināt.
Daudzi brīnās, kāpēc krievi tik slikti iesakņojas stiprajos
Eiropas klubos. No UEFA kausa ieguvējiem Sevilla nupat Krievijā atgriezies
Aleksandrs Keržakovs (transfērs apmēram 10 miljoni dolāru). To savulaik
izdarīja arī Sergejs Semaks, Dmitrijs Aļeņičevs (tiesa, jau pašā karjeras
norietā). Vai mājās atvilina lielā nauda, kas tagad jau sit pušu
Pēc neoficiālas informācijas, labāk atalgoto spēlētāju trio varētu būt šāds — Sergejs Semaks (Rubin), Jegors Titovs (Spartak), Aleksandrs Keržakovs (Dinamo), kuri gadā nopelnot vismaz divus miljonus dolāru. Jau pērn piemēram, Lokomotiv savējiem par uzvaru solīja līdz 30 000 dolāru. Katram! Šogad dzīve iet uz augšu un arī prēmijas būs lielākas. Salīdzinājumam — pasaules bagātākajā līgā Krištianu Ronaldu no Manchester United uz papīra saņem krietni vairāk — kādu 5,5 miljonus, bet Lielbritānijā nodokļu inspektorus daudz grūtāk aptīt ap pirkstu.
DĪKS UN GŪSS
Treneru zvaigžņu Krievijā ir bijis gandrīz vairāk nekā futbolistu. Tomēr tikai nīderlandiešiem izdevies panākt, ka ārzemniekus sāk cienīt. Diks Advokats Zenit padarīja par čempionu, Gūss Hidinks Krievijas izlasē iesauca Fortūnu, kas caur adatas aci ļāva ielīst Euro 2008 finālturnīrā, bet pats savam bankas kontam, kuru Nīderlandes nodokļu iekasētāji cenšas rūpīgi uzmanīt, pievienoja summu ar sešām nullēm. Par darbu Krievijā atzinīgi vārdi tika veltīti vēl tika čeham Vlastimilam Petrželam (Zenit). Turpretim portugālim Arturam Žorže (CSKA), itālim Nevio Skalam (Spartak), čeham Jaroslavam Gržebikam (Dinamo), latvijietim Aleksandram Starkovam (Spartak), serbam Slavoļubam Muslinam (Lokomotiv) specifiskajā futbola augsnē iesakņoties neizdevās. Vieniem nesanāca iepazīt krievu spēlētāju dvēseli, otri nespēja izsekot priekšnieku (naudas devēju) vēlmēm.
Latvijas futbolistu skaits pēdējos gados ir sarucis. Gandrīz visa mūsu uzmanība šajā sezonā grozīsies ap Jaroslavļas Shinnik, kur Ditton patrenējušais Sergejs Jurans pieaicinājis Krievijas «ilgdzīvotāju» Juri Laizānu un Igoru Stepanovu. Aleksandrs Koļinko gan ir, gan nav Rubin. Kazaņas klubs maksā algu, bet laukumā nelaiž.