Poļakovs analizē: Skonto - Daugava. Garlaicīgi un bez viltībām

Kā cimds ar roku

Vairāki virslīgas treneri pēdējā laikā pirms un pēc spēlēm uzsvēra, ka čempionāta ceturtajā riņķī esot grūti kaut kādā veidā pārsteigt pretinieku. Sevišķi jau tagad, kad visiem treneriem ir pieejami visu maču video un analīzes. Vēl jo vairāk - ja runājam par spēli, kurā tiekas divas uz to brīdi turnīra tabulā visaugstāk esošas komandas, kuru gaitām ikviens neitrāls līdzjutējs seko vairāk nekā lejasgala vienību sastāvam un spēles stilam. Skonto un Daugavas sākumsastāvus un spēlētāju izvietojumus varēja prognozēt viegli.

Bija gaidāms, ka bez Tada Labuka palikusī Skonto šoreiz izvēlēsies spēlēt pēc shēmas 4-4-1-1, bet Daugava praktiski visu sezonu (un arī iepriekšējos gados) visbiežāk izmantojusi tādu 4-3-3 shēmas modulāciju, kurā viens no trīs centra pussargiem ir tā dēvētais enkurs (angliski Anchor Man) jeb balsta pussargs, kurš nepamet savu pozīciju, kad viņa komanda dodas uzbrukumā, bet visbiežāk pat "nosēžas" vēl dziļāk. Daugavai sezonas otrajā pusē šajā lomā lieliski spēlē no Jūrmalas iegūtais nigērietis Daniels Ola.

Ja runājam par laukuma viduszonu, tad var teikt, ka abu komandu centra pussargu trio viens otram derēja kā cimds rokai - Ola varēja individuāli segt Blanku, Rafaļskis presingot Rodi, bet Ziziļevs - Fertovu. Nevienai komandai šajā zonā nebija papildus vīra, neviens no šiem futbolistiem nebija ārpus sev vēlamās pozīcijas vai lomas. Šāds līdzsvars bija parocīgāks komandai, kas vēlas vismaz neizšķirtu. Sevišķi jau tāpēc, ka, salīdzinot šos trīs duetus pēc spēka "uz papīra", Daugavas futbolistiem tur bija pārsvars. Ja ne 3-0, tad vismaz 2-1 jau nu noteikti. Blanks Olam nesagādāja daudz grūtību, Rode Rafaļskim - vēl mazāk. Un tikai Fertovs varēja pacīnīties uz pārākuma godu ar Ziziļevu.

Ja Skonto vēlējās uzvarēt un laukumā diktēt savus noteikumus, tad viņiem bija jāprovocē disbalanss, jāpiespiež pretiniekam spēlēt tā kā tas nevēlas, jāliek pretinieku futbolistiem spēlēt ārpus sev vēlamām pozīcijām un lomām, bet Pahars neizdarīja pilnīgi neko, lai šādas lietas veicinātu. Tā vietā viņš sakrustoja rokas un kājas, sēžot uz rezervistu soliņa, un gaidīja nez kādus brīnumus no Fertova, Rugina un pat Stugļa... Tikpat labi es varētu gaidīt miljonu laimestu loterijā, pat nenopērkot biļeti.

Pēcspēles preses konferencē Pahars sūdzējās, ka izlases vīriem jābūt meistarīgākiem un jāpierāda laukumā savas pretenzijas uz komandas līderu lomām. No Fertova viņš jau otro gadu cer sagaidīt lielāku radošumu uzbrukumā, bet, manuprāt, lielāka varbūtība sagaidīt vērsi dodam pienu. Kas tad tur liels? Arī viņam taču ir ragi, četras kājas, tik starp pakaļkājām neliela atšķirība no govs... Ģenētika! Neko tur nepadarīsi. Tāpat kā no Minori Sato nepataisīsi centra aizsargu (lai gan Pahars pēcspēles preses konferencē teica arī to, ka futbolistiem jābūt gataviem spēlēt jebkurā pozīcijā...), tāpat arī no Fertova gaidīt to, ko viņš nekad nav pratis, ir neprātīgi. Sevišķi jau trenerim, kurš diendienā redz ne tikai Fertovu, bet arī Ruginu un Stugli treniņos. Es neticu, ka tur minētie futbolisti rāda dižu meistarību un klasi... Laukuma malā spēles noteikumus pārliecinoši diktēja Tabanovs. Un šoreiz pat ne tāpēc, ka būtu ģēnijs, bet gan tāpēc, ka Pahars īpaši nespurojās. Par to, ko un kā Pahars un Skonto šajā spēlē varēja darīt citādāk, mazliet vēlāk.

Dažādie risinājumi flangos

Tāpat jau pirms mača varēja prognozēt, ka Skonto uzbrukuma lielākais potenciāls ir flangos. Taču pirms mača bija zināms arī tas, ka spēlēt nevarēs ne Rioss, ne Mingazovs, ne Siņeļņikovs. Turklāt vēl prognozētajam uzbrucēju duetam Blanks - Šabala nebija daudz izredžu uzvarēt daudz centrējumu. Pēc mača Skonto kapteinis Germans Māliņš gan atzina, ka bija plāns paļauties uz asiem centrējumiem zemā un vidējā augstumā, bet laukumā redzējām pavisam ko citu - pārsvarā tie bija planējoši centrējumi no neprātīgām pozīcijām, turklāt - uz tālo stabu, kur, kā likums, nebija neviena. Ja kreisajā flangā spēlējušais Minori Sato vēl daudzmaz tika galā ar tā saucamā spārna (angliski Winger) funkcijām, tad Rugins šajā ziņā bija pieticīgāks, lai gan tieši pret viņu Daugava pārkāpa noteikumus visbiežāk, kas šogad ir ļoti ierasta aina Skonto rindās.

Jautājums ir par to, vai Skonto vispār bija jāpaļaujas uz centrējumiem un vai viņiem bija nepieciešami ārpuses spārni vai - iekšpuses. Respektīvi, vai Sato un Ruginam bija jādriblē gar sāna līniju un jādod centrējumus vai jāmeklē iespēja doties centrup, flangā atvēlot brīvu vietu malējam aizsargam. Visas spēles gaitā tā arī ne reizes neredzēju, ka Ibragimovs vai Kukanoss spēlētu augstāk nekā Rugins un Sato. Daugavai gan tas bija. Sevišķi kreisajā flangā, kur Polovinčuks pirmā puslaika vidū ar lielisku reidu "aizvilka" bumbu gandrīz līdz gala līnijai, atdodot piespēli Skonto soda laukumā, kur dežurēja jau visi trīs daugavpiliešu uzbrūkošā bloka futbolisti Gongadze, Ibe un Kovaļovs. Šāds manevrs galvenokārt bija iespējams tāpēc, ka Ibe no sava kreisā flanga devās tuvāk centram, turklāt, arī pats Polovinčuks agresīvāk devās uz priekšu, mudinot Ibi mainīt pozīciju. Ne Ibragimovs, ne Kukanoss neko tamlīdzīgu nemēģināja, lai gan abi šajā sezonā epizodiski jau spēlējuši malējā pussarga pozīcijā. Kāpēc viņi to nedarīja? Visticamāk, tāds bija Pahara norādījums.

Iespējams, Skonto bija jāsāk spēle ar apgrieztajiem spārniem. Tas ir, kreilim Sato bija jāspēlē labajā flangā, bet labkājim Ruginam - kreisajā. Tādā gadījumā abi malējie pussargi paši, pat bez Pahara norādījumiem, meklētu iespēju ielauzties bīstamākajā centra zonā, kas atvēlētu vairāk brīvas vietas ieskriešanai Skonto malējiem aizsargiem. Uz īsu brīdi Skonto to arī izdarīja, bet tas bija tāpēc, ka Sato izpildīja stūra sitienu no labā flanga, nevis tāpēc, ka šo izmaiņu iniciēja Pahars. Vēlāk, kad Sato savainojuma dēļ bija spiests atstāt laukumu, šāda iespēja vairs nebija aktuāla, jo abi malējie pussargi bija labkāji.

Tāpat bija uzkrītoši redzams, ka Skonto malējie pussargi laukumā veic vienveidīgas funkcijas, nedažādojot savu spēli. Piemēram, mūsdienu futbolā viens no galvenajiem spārnu uzdevumiem ir teritorijas iegūšana. Repsketīvi, svarīgi ar savu aktivitāti "aizvilkt" pretinieku aizsardzības līniju tuvāk saviem vārtiem. Kā to nesen Anglijas premjerlīgas spēlē pret Kaspara Gorkša Reading lieliski izdarīja Tottenham malējais pussargs Ārons Lenons (skatīt šeit no 0:10 līdz 0:32). Kad malējais pussargs pretinieku vārtiem ir tuvāk nekā aizsargu līnija, pretienieks zaudē iespēju veidot mākslīgo aizmuguri. Aizsargi spiesti "piespiesties" saviem vārtiem, un tad pie soda laukuma līnijas ir daudz brīvas vietas, kur ieskrējušais uzbrucējs vai pussargs var brīvi saņemt bumbu un izdarīt sitienu. Skonto visai regulāri izmanto šo gājienu ar Siņeļņikovu, Riosu un Mingazovu sastāvā, bet pret Daugavu nespēja to izdarīt. Iespējams, tāpēc, ka malējie aizsargi nerāvās uz priekšu, kad tur jau bija kāds no malējiem pussargiem, kuri šajā mačā individuālas meistarības trūkuma dēļ nevarēja izdarīt prasīto.

Līdzīgas pretenzijas var izvirzīt zem uzbrucēja spēlējušajam Blankam un Jurim Laizānam (pēdējam gan mazāk), kuri neveica tās funkcijas, kas parasti šajā pozīcijā spēlējošam futbolistam jāveic. Proti, nespēja izspēlēt "sieniņas" ar kādu no balsta pussargiem, neapspēlēja pretinieku viens uz viens un pat "neaizvilka" prom no bīstamās centra zonas balsta pussargu Olu, lai tur parādītos brīva vieta ieskriešanai kādam skontietim. Tieši tāpēc Pahars arī pārgāja uz spēli ar diviem uzbrucējiem, jo no desmitā numura nebija gaidītā efekta.

Viens enkurs neder diviem kuģiem

Tagad ļaušos nelielām fantāzijām par to, ko Skonto un Pahars varēja darīt citādāk šajā mačā. Es gan, protams, zinu un apzinos, cik viegli man par to fantazēt jau pēc mača, ņemot vērā, ka man nav jāatbild par rezultātu, bet vilinājumam to darīt tomēr nepretošos. Tā interesantāk.

Jau minēju, ka Skonto bija jāpiespiež pretiniekam spēlēt sev nevēlamā manierē. To varēja panākt tūkstoš un vienā veidā. Liels ieguvums būtu bijis, ja Fertovs nospēlētu astotā numura lomu, ko šosezon Maskavas CSKA rindās spēlē Aleksandrs Cauņa. Respektīvi, ja Fertovs aktīvāk un biežāk ieskrietu kaut kur tuvāk pretinieku aizsargu līnijai, ar šādu negaidītu rīcību sajaucot pretiniekam kārtis un veicinot haosu. Arī ar jau augstāk minēto malējo pussargu citādāku spēli, taču, izvērtējot to, kādi Paharam bija pieejami resursi, par potenciāli daudzsološāko soli gribētos atzīt spēli pēc 3-4-3 shēmas, ar kādu pēdējos gados Itālijas Napoli kļuvis par vērā ņemamu spēku Eiropā. Ne velti pēc Itālijas čempionāta septiņām kārtām neapoliešiem ir tikpat punktu, cik līderei un čempionei Juventus. Un ne velti Napoli shēma piesaistīja sev milzīgu UEFA Čempionu līgas tehniskā departamenta uzmanību ar Arsēnu Vengeru un Fabio Kapello priekšgalā.

Viena no Skonto komandas galvenajām problēmām šajā spēlē bija pretinieku balsta pussargs Daniels Ola. Atlētiskais nigērietis bija lielisks aizsardzībā. Viņš uzvarēja 19 divcīņas ar lielisku efektivitāti - 73%. Tieši viņa zonā aprāvās praktiski visi Skonto pozicionālie uzbrukumi, bet "zilie" centrējumi no flangiem un no aizsardzības līnijas dziļuma bija medusmaize pretinieku aizsargiem. Viņa pienesums uzbrukumu ievadīšanā bija neliels, bet ne jau tāpēc Tabanovs viņu sūtīja laukumā tieši tajā pozīcijā, kurā Ola spēlēja. Olas pamatfunkcijas bija "neļaut elpot" Skonto desmitajiem numuriem (Blanks un Laizāns), uzvarēt gaisa divcīņās un būt pirmajam pie Daugavas centra aizsargu atsistajām bumbām.

Viņš ar sev uzticētajiem pienākumiem tika galā lieliski. Blanks mača pirmajās 40 minūtēs pozīcijā zem uzbrucēja bija nemanāms. Vienīgā epizodē, kurā viņš palika atmiņā, Blanks bija "aizbēdzis" no savas ēnas Olas un iespurdza starp Daugavas centra aizsargiem, kas Dmitrijam Halvitovam bija tik liels pārsteigums, ka Blanks pat tika pie sitiena ar galvu (!) no metriem 15... Vairāk pret Olu izdevās izdarīt Laizānam, sevišķi mača beigās, kad kādreizējais UEFA kausa ieguvējs 20 minūšu laikā izdarīja četrus sitienus pa Ņerugala sargātajiem vārtiem. Taču jāņem vērā, ka tad Skonto jau spēlēja ar diviem uzbrucējiem un Laizāns bīstamajā zonā iezagās no "dziļākas" pozīcijas, no laukuma vidusdaļas, tāpēc tobrīd viņš nebija tiešs Olas pretspēlētājs.

Attēlā redzamais iespējamais variants, kas varbūt būtu (varbūt arī nebūtu, to nekad neuzzināsim) palīdzējis Skonto lauzt spēles gaitu un sākt laukumā diktēt savus noteikumus galvenokārt šķiet simpātisks ar diviem desmitā numura lomas izpildītājiem. Manis piedāvātajā variantā, tie būtu Sato un Blanks. Abiem diviem vienlaicīgi Ola fiziski nevarētu izsekot līdzi, un tas skontiešiem ļautu pastiprināt savu spēli laukuma vidusdaļā, kas bija ļoti nepieciešams, ņemot vērā nepietiekamo aktivitāti un efektivitāti flangos. Šāda shēma radītu pamatīgu disbalansu Daugavas spēlē, tās futbolistiem regulāri nezinot, kā rīkoties. Piemēram, ja Sato saņemtu bumbu savā pozīcijā un ar to driblētu diagonāli pa kreisi. Kuram no Daugavas futbolistiem doties bumbas atņemšanā? Ja to darīs Ola, tad brīvs paliks Blanks. Ja to darīs Sokolovs, tad brīvs paliks ne tikai Kukanoss, bet arī viss kreisais flangs. Ja to darīs Halvitovs, tad viņš pametīs brīvu tik svarīgo zonu savā soda laukumā. Ja tajā ieskrietu Šabala, varētu izveidoties pavisam bīstama situācija...

Neierasts pretinieku komandas spēlētāju izvietojums būtu smags pārbaudījums Daugavai. Pirmkārt, tāpēc, ka tas būtu pārsteigums; kas tāds, kam treniņos spēlētāji noteikti negatavojās. Noteikti būtu vairāki spēlētāji Daugavas rindās, kuru neprasme pieņemt pareizo lēmumu uzreiz sekmētu kļūdu rašanos un iedragātu spēles disciplīnu. Otrkārt, Latvijas futbols līdz šim pieredzējis ārkārtīgi mazu shēmu daudzveidību, tāpēc katrs jauninājums var komandu "izsist" no sliedēm. Un tieši to taču Skonto bija jāpanāk mačā ar Daugavu?!

Vietā varētu būt iebildums, ka shēmas maiņa gan jau negatīvi atsauktos arī uz Skonto spēli, kuri nav pieraduši pie tādas spēles un tās īpatnībām. Taču "uz papīra" būtiskas problēmas neredzu. Aizsardzībā Skonto būtu trīs pret trīs, turklāt flangos aktīvi palīdzētu arī Kukanoss un Ibragimovs. Kāds varbūt iebildīs, ka nav jau produktīvi pēc pamatapmluā malējos aizsargus likt malējo pussargu vietā, bet, manuprāt, tas noteikti nebūtu sliktāk nekā bija, jo Rugins un Fertovs jau arī ir tālu no klasiskā malējā pussarga... Turklāt, Skonto patiesībā jau tāpat spēles lielāko daļu spēlēja ar trīs aizsargiem. Viens no malējiem aizsargiem - Kukanoss vai Ibragimovs - vienmēr aktīvāk pieslēdzās uzbrukumam, bet otrs tad obligāti palika līnijā ar centra aizsargiem Maksimenko un Savčenkovu.

Taču tā vietā, lai mēģinātu pārsteigt pretinieku pats, Pahars izvēlējās cerēt... uz Fertovu, Ruginu, Stugli un uz viņu neesošo individuālo meistarību. "Īstam līderim svarīgos brīžos jābūt gatavam uzņemties iniciatīvu uz saviem pleciem. Kā Ibe to izdarīja, gūstot fantastiskus vārtus pret Metta/LU," pēc mača Fertova un Rugina sakarā izteicās Pahars. Ibe toreiz guva vārtus, vienatnē apspēlējot teju pusi pretinieku komandas.

Mani pēc šī mača tomēr nepamet sajūta, ka Paharam bija jābūt tam līderim, kurš atbildīgos brīžos uzņemas neordināru lēmumu pieņemšanu uz sevi...