Poļakovs analizē Latvijas izlases futbolistu maču pret grieķiem

Traģēdiju gan no tā nevajadzētu taisīt - lai arī Latvijas līdzjutēju un futbolistu cerības bija tikpat lielas kā gandrīz pārpildītajā Skonto stadionā līdzjutēju skaits, objektīvi vērtējot, zaudēts krietni spēcīgākai komandai. Un gribu uzsvērt vārdu "komandai", nevis augsta līmeņa futbolistu grupai. Bieži mēdz teikt, ka Latvijas izlases trumpis ir maksimāla pašatdeve un ka mūsu valstsvienība šajā rādītājā varētu pretendēt uz pasaules čempiona godu. Ja būtu jānovērtē konkurenti, tad grieķi šajā sarakstā būtu pirmajās rindās - viņi būtu vieni no pēdējiem, ko Latvija varētu uzvarēt tikai uz pašatdeves rēķina, jo grieķi no Latvijas futbolistiem šajā rādītājā neatpaliek.

Toties grūti noliegt, ka jaunais kvalifikācijas cikls uzsākts ar pietiekami kvalitatīvu futbolu. Latvijas izlases sniegums bijis pietiekami labs un saturīgs abos laukuma galos, lai būtu pamats runāt par progresu valstsvienības spēlē. Kaut vai salīdzinājumā ar iepriekšējo maču Melnkalnē. Un tas ir ne tikai izlasē jauno seju ienākšanas dēļ, bet arī citādākas taktikas un iepriekš neizmantota spēlētāju izvietojuma dēļ.

Laukuma vidusdaļā Latvijai skaitlisks pārsvars

Valstsvienības galvenais treneris Aleksandrs Starkovs pēdējos Latvijas izlases mačos izmantojis īpatnēju spēlētāju izvietojumu, kas ārēji var atgādināt ierasto 4-2-3-1, taču pēc būtības drīzāk līdzinās 4-1-2-2-1. Proti, Aleksandrs Fertovs kā balsta pussargs spēlēja zemāk nekā otrs centra pussargs Oļegs Laizāns, bet labās malas pussargs Aleksejs Višņakovs bija gandrīz kā otrs uzbrucējs, Artjomam Rudņevam atrodoties tuvāk nekā kreisās malas pussargs Ivans Lukjanovs.

Grieķijas izlase visbiežāk spēlē pēc shēmas 4-3-3 vai kādā no tās variācijām, taču ar uzsvaru uz trīs centra pussargiem. Šoreiz portugālis Fernandu Santušs lēma citādāk, spēlējot klasisko 4-4-2. Slavenais Madrides Real treneris Santuša tautietis Žozē Mourinju savulaik pēc Anglijas premjerlīgas čempionu titula izcīnīšanas ar Londonas Chelsea lepni atklāja sava panākuma atslēgu - viņa vadītā komanda ar trīs centra pussargiem vienmēr vairāk kontrolēs bumbu nekā pretinieki ar diviem centra pussargiem (un tobrīd Anglijā tādas bija gandrīz visas komandas).

Santuša lēmums atstāt savu komandu skaitliskā mazākumā laukuma vidusdaļā vēstīja par to, ka spēle būs atklātāka. Apzinoties, ka Grieķijas izlasē ir individuāli spēcīgāki futbolisti, Santušs neuzskatīja par pārāk riskantu vienu no Latvijas izlases centra pussargiem uz brīdi atstāt bez pretspēlētāja. Visbiežāk tas bija Fertovs, kurš itin brīvi varēja saņemt bumbu tuvāk Latvijas izlases aizsargu līnijai, bet citkārt arī Aleksandrs Cauņa bumbas saņemšanas brīdī bija neviena netraucēts, un pretspēlētājs minētajiem pussargiem parādījās tikai tad, kad viņi jau lūkoja turpināt uzbrukumu.

Latvijas izlase šo iespēju izmantoja. Sevišķi labi tas padevās mača sākumā, kad gan Fertovs, gan Cauņa pāris reizes a) pārtvēra bumbu laukuma vidusdaļā; b) izdarīja uzbrukumu saasinošas piespēles. Vēlāk gan Santušs izdarīja pirmās korekcijas. Fertovam saņemot bumbu, viņu presingot no otras puses sāka uzbrucējs Kosts Mitroglu, bet raženais Aleksandrs Ciolis vaktēja Cauņu.

Saprotams, ka šādai asimetrijai bija arī pretējs efekts Latvijai aizsargājoties. Proti, brīvi bumbu varēja saņemt viens no Grieķijas centra pussargiem, un tas ir diskusijas vērts jautājums, vai Fertovam nevajadzēja spēlēt "augstāk", kad Latvija bija bez bumbas. Te var atrast argumentus gan "par", gan "pret". Konkrētajā spēlē pret Grieķiju, šķiet, tomēr bija labāk tā, kā bija. Pirmkārt, tāpēc, ka Šādi Fertovs bija kā papildus palīgs Lukjanovam (retāk Višņakovam) aizsardzībā. Otrkārt, Ciolis ne tuvu nebija kreatīvākais Grieķijas futbolists. Treškārt, Fertovs nav visātrākais futbolists Latvijas izlases rindās, tāpēc ar pareizu pozīcijas izvēli viņam ir labākas izredzes atņemt bumbu pretiniekam nekā aktīvi presingojot.

Vēl tikai der piebilst, ka Fertova un Laizāna horizontālais izvietojums shēmā ir visai nosacīts. Abi atkarībā no situācijas mainījās zonām: te Laizāns bija pa kreisi no Fertova, te otrādi. Pozicionālos uzbrukumus Latvija balstīja uz kreiso flangu, kur ar īsu saspēli grieķus apčakarēt varēja un mācēja trijstūris Lukjanovs - Laizāns - Cauņa. Ātrajiem uzbrukumiem biežāk tika izmantota Višņakova labā mala, un tajos gadījumos Laizāns pārkārtojās pa labi. Starp citu, te der atcerēties Laizāna precīzo piespēli starp aizsargiem Višņakovam pirmā puslaika izskaņā, kad pēc Alekseja centrējuma pie bumbas soda laukumā nokļuva Rudņevs, taču dubultot Latvijas pārsvaru nespēja.

Tie, kas redzēja spēli, droši vien atceras, ka 11 metru soda sitienu uz Grieķijas vārtiem A. Višņakovs nopelnīja pēc reida kreisajā flangā. Viņš ar Lukjanovu mača 38. minūtē samainījās pozīcijām, bet pēc Cauņas realizētas "pendeles" uzreiz atgriezās sākumpozīcijās, kurās arī aizvadīja visu pārējo spēles laiku.

Santuša plānotais ieguvums

Ko ar šādu spēlētāju izvietojumu centās iegūt Santušs? Pirmkārt, ļoti pat iespējams, ka atklātā mačā priekšrocības būtu individuāli spēcīgākajiem grieķiem. Vismaz uz papīra. Latvijas izlases došanās uzbrukumos pavērtu grieķiem iespējas pretuzbrukumu veidošanai, kas ir viens no viņu trumpjiem.

Otrkārt, viens centra pussargs tika nevis noņemts no laukuma, bet gan papildināja uzbrucēju rindas. Grieķijas priekšējās līnijas spēlētāji spēlē viens pret vienu Latvijas izlasei ir nopietns drauds, un Santušs, visticamāk, cerēja arī uz to. Diez vai nejauša bija izvēle mazo, bet kā tauriņš virzībā neprognozējamo Geku likt pret nebūt ne ātro Kasparu Gorkšu, turpretim garais Kosts Mitroglu spēlēja Denisa Ivanova zonā.

Šāds Grieķijas uzbrucēju duets un centra pussargu pāris liecināja par to, ka grieķi akcentu liks uz centrējumiem un spēli flangos. Ciolis un Kacuranis pirmajā puslaikā tuvāk par 30 metriem Vaņina vārtiem praktiski nepietuvojās un izskatījās, nemaz nevēlējās to darīt. Bet Geka pirmie divi sitiena mēģinājumi pa Latvijas vārtiem bija ar galvu. Sevišķi aktīvi grieķi pirmajā puslaikā izmantoja savu kreiso flangu, kur spēlēja labkājis Kosts Fortunis. Oskars Kļava gan retu reizi viņam ļāva izdarīt ko vairāk par ātruma uzņemšanu, bet Fortuņa aktivitāte palīdzēja grieķiem nopelnīt visus četrus stūra sitienus pirmajā puslaikā pie Vaņina cietokšņa.

Otrais puslaiks. Grieķi piesātina "kabatu"

Puslaiku pārtraukumā Santušs spēles glābšanai izdarīja vienu spēlētāju maiņu. Garā uzbrucēja Mitroglu vietā izgāja cits garais uzbrucējs, tikai meistarīgāks - Samarass. Nekādas korekcijas spēlētāju izvietojumā netika veiktas, bet Grieķijai izdevās "piespiest" Latvijas izlasi pie saviem vārtiem. Un tas tika panākts nevis ar shēmas maiņu, bet gan ar grieķu futbolistu kustīgumu (pēc spēles preses konferencē Santušs paziņoja, ka otrajā puslaikā viņa futbolisti sāka skriet pareizajā virzienā...). Grieķiem izdevās milzīga ofensīva, dabūjot trīs līdz četrus savus spēlētājus brīvajā zonā starp mūsu izlases aizsargu un pussargu līnijām. Amerikāņu futbolā to sauc par "kabatu".

Pirmkārt, uz maiņu nākušais Samarass no uzbrucēja pozīcijas regulāri nolīda mazliet tuvāk vidējai līnijai, smailē atstājot vienu pašu Geku. Ivanovs viņam, protams, līdzi nesekoja, jo tādējādi tiktu riskēts atstāt brīvu zonu ieskriešanai citiem grieķiem. Kad Samarass aizdreifēja no savas pamatpozīcijas, tuvāk Vaņina vārtiem ieskrēja Fortunis. Otrā laukuma flangā uz soda laukuma stūri līda Manjatis. Līdz ar malējo pussargu ienākšanu centrā, flangos tika atvēlēti brīvi koridori malējiem aizsargiem. Praksē tas nozīmēja, ka "kabatā" bija četri grieķi pret vienu pašu Fertovu. Latvijas izlases malējie pussargi bija spiesti vaktēt pretinieku malējos aizsargus.Manjatis un Fortunis palika Fertova un Laizāna pārraudzībā (pēdējais bija spiests "nolaisties" zemāk, lai deldētu grieķu nospiedošo skaitlisko pārsvaru "kabatā"). No spēles praktiski tika neitralizēti Latvijas malējie aizsargi Oskars Kļava un Ritus Krjauklis. Viņiem gan darba netrūka, un bija jāsedz sava zona, bet neviena patstāvīga pretspēlētāja viņiem nebija. Toties centrā allaž kāds grieķis palika bez konkrēta pretspēlētāja: vai nu Samarass, vai Kacuranis, vai Ciolis.

Vispārējā panika Latvijas izlases vārtu tuvumā teju 15 minūšu garumā noveda pie zaudēties vārtiem. Grieķijas malējais aizsargs Spiropuls no distances raidīja bumbu vārtu tālajā stūrī. Tuvāk vārtu guvējam bija Višņakovs, bet viņš nespēra no soli pretī Spiropulam. Kļava centās izskriet pretī grieķim un bloķēt sitienu, bet tas bija apskaužami precīzs.

Otrreiz Santušs neriskē

Kamēr grieķu futbolisti svinēja izlīdzinājuma panākšanu, tikmēr Santušs pie sevi piesauca klāt savas komandas aizsargu Sokrati Papastatopulu un kaut ko viņam paskaidroja par to, kā jāturpina spēlēt. Nezinu, ko tieši viņš viņam teica, bet spriežot pēc veiktajiem pārkārtojumiem Grieķijas izlases izvietojumā, tagad Santušs atklātu spēli vairs nevēlējās. Savainotais Samarass tika nomainīts pret malējo pussargu Sotiri Nini, un grieķi pārgāju uz shēmu 4-5-1. Grieķiem spēlējot ar trīs centra pussargiem, Latvijai skaitliskā vairākuma centra zonā kā pirmajā puslaikā vairs nebija.

Grieķi turpinājumā spēlēja piesardzīgāk nekā 1. puslaikā, un es uz brīdi nodomāju, ka tagad viņiem neizšķirts vairs nešķiet tik ļoti slikts rezultāts (pirms mača Santušs teica, ka neizšķirts ar Latviju būtu slikti). Tālāko gan vairs nav vērts sevišķi analizēt - Latvijas futbolisti pašu spēkiem atveda vēl vienu golu uz saviem vārtiem (zākāt nevienu negrasos - nelaimes gadījums, pat vairāku nelaimes gadījums ķēde), bet panākt 2:2 grieķi vairs neļāva.