Kaspara pirmais PČ izlases kreklā bija tieši 2006. gadā, kad turnīra laikā jaunais hokejists kļuva pilngadīgs. Lielu ažiotāžu tolaik sacēla vēsts, ka pirms turnīra treniņā Daugaviņš sakāvies ar pieredzējušo Aleksandru Semjonovu.
"Es toreiz pēc tam ar viņu un (Leonīdu) Tambijevu biju vienā maiņā. Centos pierādīt sevi treneriem, un tur tā situācija arī bija tāda… Neteiksim, ka konfliktsituācija, bet arī tagad, 32 gados, ja man kāds nāktu un kaut ko sistu pa kājsargiem, sadotu pa tauri. (Smejas.) Es toreiz biju jaunais, tāpēc pret mani arī izturējās kā pret jauno. Nevienam nepatīk, ka tu nāc un atņemsi darbu. Nupat treniņā Laurim Dārziņam teicu – iedomājies, tev tagad ir vairāk gadu, nekā bija tiem džekiem, ko mēs pirms Rīgas čempionāta spiedām no izlases ārā. Tikai loģiski, ka pienāks laiks, kad kāds mēģinās izstumt. Kurš uzdrīkstēsies vēl kauties… Nu, tad jau redzēsim!" smej Kaspars. "Redzu, ka ir džeki, kuri tiešām labi spēlē, bet vēl neesmu gatavs viņiem vietu atdot. Pagaidām vēl sanāk, tāpēc cīnīšos līdz galam, redzēs, cik ilgi varēšu noturēt savu vietu. Kļūs tikai grūtāk."
Daugaviņš atklāj, ka bērnība ļoti atbalstījis izlasi, veidojis spēļu grafikus un pārdzīvojis, ja kāds no līderiem nebraucis uz PČ. Kaspars nespēj iedomāties, ka, piemēram, noguruma dēļ atteiktu izlasei. "Man bija sapnis spēlēt izlasē un, ja es tagad pateiktu "nē" tikai tāpēc, ka jūtos piekusis, kādu jauno hokejistu padarītu nelaimīgu. Savu sapni izcīnīju un būtu stulbi to tā atdot. Ir arī kaut kādi savi principi, piemēram, gribi nospēlēt desmit čempionātus vai piecas olimpiādes. Kamēr ir kāds sapnis vai mērķis, tikmēr esi dzīvs. Tiklīdz beidz sapņot… Bērnībā bija sapņi, tagad tie ir mērķi, un es tos gribu piepildīt. Esmu principiāls cilvēks, pats pret sevi vienmēr esmu bijis stingrs. Ja prasi no citiem, jāprasa arī no sevis."
Pēdējo reizi PČ Latvijas izlases kreklu Kaspars vilka pirms četriem gadiem - turpmākos divus turnīrus kapteinim izjauca traumas, bet pērn, kā zināms, hokeja svētki Šveicē nemaz nenotika. "Tas izgāza manus mērķus nospēlēt, piemēram, 17 čempionātus. Pret traumām nekad neesi aizsargāts, bet esmu teicis – ja sāc domāt par traumām, tās arī uzrodas. Vienmēr eju ar pilnu atdevi. Negribu tagad piesaukt karmu, bet nebaidos no traumām. Eju uz treniņiem, strādāju un gūstu no tā baudu. 2017. gads liekas kā 2006. – sen nav būts izlasē. Tajā čempionātā arī netikām ceturtdaļfinālā, pēdējā spēlē zaudējām bullīšos. Es vispār nekad neesmu bijis ceturtdaļfinālā pasaules čempionātos, man tas ir tāds mērķis," tā Daugaviņš.
Visu apjomīgo interviju ar Kasparu Daugaviņu lasiet izdevuma Sporta Avīze aprīļa numurā!