Labās ziņas zaudējumā

vietu Rietumu konferencē - Maskavas CSKA spēli pret Maskavas Spartak. Cerēsim uz Spartak, tomēr pastāv visai ticama iespēja, ka Šuplera komanda par vienu vai vairākiem punktiem apdzīs rīdziniekus (pēc rītdienas CSKA spēles Rīgas Dinamo joprojām būs 2 spēles rezervē), taču, pirmdienas spēle vairāk kā uzskatāmi pierādīja, ka Znaroka un Vītoliņa trenētā komanda ļoti labprāt izvairītos tikties play off cīņās ar Rīgas Dinamo jau pirmajā kārtā.

Maskavas komandas treneru uzstādījums jau pirmajā periodā gūt pēc iespējas vairāk vārtus, acīmredzami iemidzināja un nomierināja Maskavas Dinamo uzbrukumu. Sākoties spēles otrajai pusei, kurā, zinot rīdzinieku uzbrukuma „jaudu”, tikai viskvēlākie optimisti un Viasat spēles komentētājs Oļegs Sorokins, spēja saskatīt gaismu tuneļa galā, Rautakalio komanda ar katru minūti aizvien pārliecinošāk kontrolēja spēles gaitu. Minūti pa minūtei, vārtus pēc vārtiem, rīdzinieki uzskatāmi demonstrēja, ka „come back” nav nekas nereāls – maskavieši tikai ar milzu grūtībām spēja izturēt Rīgas komandas neatlaidīgos uzbrukumus, par ko liecina izdarīto metienu skaits pa vārtiem – 38 pret 20 par labu viesiem. Nāk prātā nesen izskanējušais citāts no kādas komandas trenera, ka Rīgas Dinamo spēlētāji ir kā roboti – viņi nekad nebeidzot cīnīties, tāpēc pret viņiem esot ļoti grūti spēlēt. Spēle to pierādīja.

Par lielu prieku izskatās, ka Dona Kihota (lasi Marcela Hosas) uzticamais ieroču nesējs Sančo Pansa (Ģirts Ankipāns) ir atjaunojuši savu efektīvo tandēmu gluži kā pirms pāris sezonām, kad abi viens otru juta ar muguras smadzenēm – Hosa 10 aizvadītajās spēlēs guvis jau 10 rezultativitātes punktus (6+4), Ankipānam šajā spēlē 2 rezultatīvas piespēles – viena savam saimniekam Marcelam, otra, piedevām izcila, pēc lielmeistara pauzes, aizsargam Kristapam Sotniekam.

Tas, ka zvaigžņu spēles dalībnieks Holts nepilnās 5 minūtēs spēles pirmajā periodā ielaida 3 vārtus, šobrīd nešķiet uzmanības vērts notikums – kuram līgas vārtsargam nav gadījušies kritumi vienā spēlē? Piedevām, visi trīs zaudētie vārti bija tādi ... „kroplīgi” – sākot ar Aņisina kritienā gūtajiem, kur neviens vārtsargs nespētu prognozēt, kādā virzienā lidos melnais kaučuks, (arī pie otrajiem Holtu negribētos vainot, jo Mosaļovs pilnībā bija aizsedzis Holtam redzamību), un beidzot ar trešajiem - Denisa Kokareva gūtajiem vārtiem, kuri „iekrita” ripai mainot lidojuma virzienu atsitoties pret Sanda Ozoliņa nūju. Lai arī Māris Jučers atlikušo spēli nospēlēja atzīstami, nespriedīsim par vārtsargu meistarību pēc vienas konkrētas spēles.

Būtu interesanti uzzināt, kas bijuši par iemesliem, lai rezervē atstātu Mārtiņu Cipuli? Vai tiešām Rautakalio būtu zaudējis ticību uzbrucēja talantam? Bet varbūt galvenais treneris nolēmis izmēģināt kādu jaunu taktiku, cerot, ka Mārtiņš pēc piespiedu dīkstāves sastādīs konkurenci ja ne Marcelam Hosam, tad pēc gūtajiem vārtiem panāks Juri Upīti?

Šajā izbraukumā vēl atlikušas 3 spēles (Jugra, Avangard un Magņitogorskas Mettalurg), kurās obligāti jāņem punkti - jo vairāk, jo labāk, savādāk paši vien varēs sevi vainot pie tā, ka jau pirmajā kārtā nāksies ledu grauzt pret līgas līdervienību – Sanktpēterburgas SKA. Gan eksperti, gan paši spēlētāji to vairākkārtīgi atzinuši, ka play off spēlēt pret Ržigas vadīto komandu šajā sezonā nebūtu vēlams, savukārt šīs dienas spēle parādīja, ka Maskavas Dinamo komandai ir nopietnas psiholoģiskas problēmas cīnīties pret saviem principiālajiem pretiniekiem no Rīgas. Ne jau meistarībā zaudē maskavieši, bet tieši psiholoģijā! Un neticēsim spēlētājiem un treneriem, kuri mums regulāri stāsta, ka neskatoties turnīra tabulā un nerēķinot iespējamos pretiniekus play off turnīrā. Ja tā ir, tad tas ir ārkārtīgi vieglprātīgi.