Miljoni uz ledus abpus Atlantijai

Azarts nezudīšotSimboliskās 100 miljonu robežas pārkāpšana ar Ovečkina līgumu Krievijā izprovocējusi virkni zobgalīgu komentāru, kuru saknes meklējamas divos apstākļos. Pirmkārt, iepriekšējā pieredzē, jo līdz šim krievu hokeja zvaigžņu rekordlīgumi (Aleksejs Jašins un Islanders — 87,5 miljoni uz 10 gadiem, Pāvels Burē un Panthers — 47,5 miljoni uz pieciem gadiem) tā arī nav izpildīti līdz galam. Otrkārt, aizvainotajā nacionālajā lepnumā, jo hokejista izvēle netieši norādīja, ka naftas un gāzes dolāru plūdi tomēr nav atrisinājuši visas Krievijas sporta sistēmas problēmas.Kāds Krievijas klubs Ovečkinam esot bijis gatavs maksāt septiņus miljonus dolāru sezonā. Kaut arī faktiski tas nozīmēja, ka dzimtenē hokejista maks būtu biezāks nekā Amerikā (milzīga atšķirība nodokļu likmēs un vēl milzīgāka to ieturēšanas kārtībā), "Aleksandrs Lielais" jau no laika gala neslēpa, ka Krievijas variantu pagaidām nopietni neizskatot.Attiecībā uz pirmo iemeslu gan ir vērts atcerēties, ka zvaigzne zvaigznei nelīdzinās. Gan Jašins, gan Burē Ziemeļamerikā ieradās no haosā ieslīgušās brūkošās Padomju Savienības kā trūcīgi cilvēki, bet gatavas hokeja zvaigznes un ar veiklu aģentu palīdzību ņēmās iekasēt statusam atbilstošu honorāru. Ar gadiem apetīte auga augumā, bet spēles prieks gāja mazumā, turklāt Burē gadījumā situāciju sarežģīja arī nopietna trauma. Savukārt Ovečkins pārstāv jauno krievu paaudzi, kas dzimtenē trūkumu necieta un uz pasaulē labāko līgu devās pēc jauna izaicinājuma. Tāpēc, ka patīk spēlēt hokeju, turklāt gribas to darīt visaugstākajā līmenī.Puiša enerģija, vēlme katrā spēles epizodē cīnīties līdz galam un daudzajās intervijās kūsājošais dzīvesprieks viņu padarījusi par amerikāņu publikas mīluli (šai ziņā Ovečkins līdzinās basketbola zvaigznei Andrejam Kiriļenko). Jā, arī viņam gadās neveiksmīgas spēles un pat turnīri, piemēram, pērnais pasaules čempionāts Maskavā. Tomēr ikviena krīze līdz šim tikusi pārvarēta, un amerikāņi nešaubās, ka lielā alga tādus vīrus nesamaitās.Dzimtene vēl cerKomentāros par Ovečkina izvēli Krievijā gan ieskanējusies arī agrāk nedzirdēta nots. Proti, situācijā, kad starp Krievijas hokeja organizācijām un NHL nedarbojas nekādas līgumsaistības (to trūkuma dēļ hokejistu izaudzinājušais Maskavas Dynamo par Ovečkina pāreju uz Capitals savulaik nesaņēma ne kapeiku), pilnīgi iespējama esot superuzbrucēja atgriešanās jebkurā brīdī — tiklīdz viņam Vašingtonā kaut kas nepatikšot. Un varētu būt kam nepatikt. Vašingtonas klubs tradicionāli mīt NHL tabulas pagrabā, un superzvaigznei sportisko ambīciju apmierināšanai pietrūkst pienācīga fona — augstas klases partneru. Ja tādi netiks sagādāti, iekams nebūs rimies Ovečkina jaunības azarts, medusmēnesis starp hokejistu un klubu varētu arī beigties.Cita lieta, ko pretī spēs piedāvāt Krievija, kurā valdošie tikumi — krasi atšķirīgie klubu budžeti un līdz ar to nelīdzvērtīgā konkurence, tiesnešu un fuunkcionāru patvaļa, treneru neprofesionalitāte, infrastruktūras problēmas — līdz šim sagādājuši vilšanos daudziem krievu hokejistiem, kuri jau bija pieraduši pie citas dzīves Ziemeļamerikā.Nav jau tā, ka kaimiņos nekas nemainītos, tiesa, nupat briestošās hokeja revolūcijas scenārijs kārtējo reizi liecina, ka krievi ir gatavi iet pa savdabīgu ceļu, pasaules praksē pārbaudītās idejas cenšoties piemērot savai mentalitātei. Pie nacionālajām īpatnībām noteikti pieskaitāms jaunās Atklātās hokeja līgas dibinātāju sastāvs — piecas valstij tieši vai pastarpināti piederošas uzņēmējsabiedrības (sestās vadība vēl domājot) plus divas lielas privātfirmas. Savukārt projekta aktīvākais virzītājs ir visvarenā Gazprom valdes priekšsēdētāja vietnieks Aleksandrs Medvedevs. Acīmredzot Krievijas Hokeja federācijas prezidenta godā ieceltais leģendārais vārtsargs Vladislavs Tretjaks nav izrādījies pietiekami talantīgs funkcionārs, lai hokeju tāpat kā padomju laikos atjaunotu Krievijas tautas kulta sporta veida statusā, un tagad ar Kremļa svētību cīņā mesti modernāki spēki.No presē nopludinātajiem darba dokumentiem izriet, ka jaunajā līgā klubu tēriņi tikšot iegrožoti starp 10 miljoniem dolāru (apakšējā robeža) un 22,5 miljoniem (augšējā), būšot stingri noteikumi infrastruktūrai un budžetam būs jābūt caurspīdīgam (lasi: nodokļus nemaksāt nevarēšot). Atšķirībā no iepriekšējiem mēģinājumiem nodibināt kārtību, šoreiz attiecīgas vienošanās tikšot parakstītas klubu īpašnieku līmenī, apelējot pie miljardieru profesionālās solidaritātes. Mērķis esot nevis noskaidrot Krievijas čempionus (iespējams, līgas uzvarētājam formāli tāda statusa nemaz nebūšot — Stenlija kausa ieguvēji taču nav ne Kanādas, ne ASV čempioni), bet gan izveidot ekonomiski plaukstošu komerciālu uzņēmumu, kas vienlaikus veiktu gan izlaides, gan sociālās funkcijas, piesaistot sportam jauniešus.Augsta līmeņa činavnieku līdzdalībai līdzi gan nācis jaunajai Krievijai raksturīgais noslēpumainības plīvurs, kas pagaidām klāj arī dalībnieku sastāvu. Vienā preses konferencē no A.Medvedeva mutes izskanēja tēze par Krievijas 18 labākajiem klubiem, taču nākamajā viņš pats apgalvojis, ka tas teikts, lai sapurinātu atpalicējus (patlaban superlīgā ir 20 komandu). Vēl laikrakstos citēti viņa vārdi, ka interesi esot izrādījuši Austrijas, Slovākijas, Somijas, Vācijas un Latvijas(?!) klubi.LHF prezidents Kirovs Lipmans Dienai apliecinājis, ka projekta virzības iespējas tiekot pētītas. Tomēr Eiropas Savienības valstu klubu līdzdalība jaunajā veidojumā pagaidām izskatās maz ticama. Pārāk atšķirīgi šķiet principi, finansiālās iespējas un mērķi. Ja nu vienīgi Krievijas hokeja ekspansijas veidotājiem ir arī citi, tālejošāki mērķi, kuru dēļ Krievijas dabas bagātību apsaimniekotājiem nebūs žēl pasviest dažus miljoniņus arī pāri robežām.