Sarunas fragments. Visu interviju lasiet pirmdienas laikrakstā Diena!
Kāpēc jau piecpadsmit gadu vecumā izšķīries braukt spēlēt uz Šveici?
Mans tētis bija aizbraucis uz Davosu un uzzinājis, ka tur ir labi apstākļi. Sporta skola un dzīvošana vienuviet, turklāt uz turieni gatavojās braukt arī Toms (Andersons), ar kuru biju kopā spēlējis. Uzzinājām arī, ka viņiem ir nepieciešams vārtsargs. Kad aizbraucu, komandā nebija neviena vārtsarga, un mani sagaidīja atplestām rokām.
Cik zināms, jauniešu vecumā spēlēt hokeju Šveicē ir dārgi…
Pat ļoti dārgi. Par treniņiem nav jāmaksā, toties obligāti ir jāapmeklē skola, jo citādi nevar dabūt spēlēšanai nepieciešamo licenci. Lielākās izmaksas ir par skolu un dzīvošanu.
Šveicē krasi mainījās priekšstats par hokeja spēlēšanu un trenēšanos?
Pilnībā – kā melns pret baltu. Šveicē ir krasi atšķirīga pieeja gan treneriem, gan arī spēlētājiem, jo viņi redz, kā visu dara lielās komandās.
Kā konkrēti izpaužas treneru darbs Šveicē?
Piemēram, jauniešu vecumā jau bija videoanalīze un individuālas pārrunas ar katru no spēlētājiem vismaz vienu reizi mēnesī. Ja konkrētajā dienā nespēlēju, varēju trenerim pieiet klāt un pajautāt, kas man ir jādara labāk, lai nākamreiz spēlētu. Atšķīrās arī vingrinājumi uz ledus. Tur bija redzams, ka treneriem tas ir pamatdarbs.
Samērā agrā vecumā nokļuvi jau pieaugušo hokejā.
Pirmā gan bija tā sauktā alus līga. Man bija savainojumi, un treneris gribēja, lai es spēļu prakses atgūšanai tajā līgā uzspēlēju. Tā bija interesanta pieredze. Slidot jau viņi kaut kā mācēja, bet nekad nevarēja zināt, kurā virzienā lidos ripa. Gadījās, ka meta arī pa galvu. Pēc tam nebija viegli pierast pie pirmās līgas komandas. Lai gan pēc vienas vasaras Rīgas Dinamo treniņnometnē, es sāku aizdomāties, ko es daru Šveices junioru hokejā. Pēkšņi visas darbības šķita tik lēnas, ar aizturi, ka nevarēju saprast, ko viņi visu laiku kavējas.
Kā nokļuvi Dinamo vasaras nometnē?
Pēc Vladislava Tretjaka nometnes saņēmu uzaicinājumu.
Neaicināja palikt HK Rīga jauniešu komandā?
Jā, bet man bija svarīgi palikt Šveicē, lai iegūtu Šveices spēlētāja licenci.
Bez Šveices hokeja licences būtu daudz grūtāk izsisties turienes hokejā?
Ja būsi ļoti labs spēlētājs, tad jau viņi investēs naudu – paņems kā piekto vai sesto ārzemnieku komandā. Bet tad ir jābūt ļoti labam. Es uzskatu, ka junioru vecumā nav nozīmes braukt uz Šveici, jo bez turienes spēlētāja licences nebūs izaugsmes iespēju. Katrā komandā uz laukuma var būt tikai četri ārzemnieki. Bet kādi ārzemnieki spēlē Šveices virslīgā! Tie ir pasaules augstākās klases spēlētāji, kas spēlējuši Zviedrijas un Somijas izlasē. Man zvanīja no Liepājas, lai palīdzu vienam talantīgam puikam. Es teicu, ka viņš jau var braukt un junioros viņš spēlēs, bet tālākas perspektīvas viņam tikpat kā nav.
Ja tagad aizbrauksi spēlēt, piemēram, uz Vāciju, nepazaudēsi Šveicē vietējā spēlētāja priekšrocības?
Nē, jo tagad jau man Šveices spēlētāja licence ir uz visu atlikušo karjeru. Vienubrīd junioru vecumā gan sliecos aizbraukt no Šveices. Pēc labi nospēlēta pasaules U18 čempionāta man pavērās iespēja braukt uz Kanādu. Zvanīja pāris aģentu, solīja palīdzību, kā arī NHL un CHL draftu, tomēr beigās tā arī neko nesagādāja. Šī iemesla dēļ Šveicē atteicu Klotenes piedāvājumam. Tad gan situācija bija bēdīga. Sēdēju mājās un gandrīz vai trīcēju aiz bailēm, jo nebija nekādu variantu. Zvanīju pazīstamam trenerim Kristiānam Ruēgam, kurš Šveicē pazīst visus. Jau pēc divdesmit minūtēm viņš atzvanīja un teica, ka es varu braukt uz Rapersvīli. Beigās labi vien sanāca, ka netiku uz Kloteni. Viss notiek uz labu.
Esi iespēlēts Latvijas valstsvienībā, nekad nav bijis izteikts piedāvājums iet Šveices izlases ceļu?
Tad jau redzēs, kā būs tagad, kad varēšu iegūt Šveices pasi. Būs jau pagājuši desmit gadu, kopš esmu Šveicē. Būtībā es jau tagad varētu iesniegt pieprasījumu pēc Šveices pases, jo labi zinu valodu un man ir dzīvoklis uz sava vārda. Viņiem tas patīk, ka es jau esmu kā šveicietis un ka Latvijā man īpašumu nav.
Pastāv iespēja, ka ar Merzļikinu konkurējat par vietu Latvijas izlases vārtos pasaules čempionātā Ķelnē?
Ir jādara savs darbs, līdzīgi kā klubā, un tad jau mūsu spēle lielā mērā noteiks, kurš iegūs vietu vārtos.
aloizs
Garamgājējs