Iesākumā tik tiešām bija bažas, ka Rīgas Dinamo pārorientēsies uz vienkāršotu spēles stilu. Pirmajās intervijās no Pekas teiktā varēja noprast, ka pa taisnāko ceļu notiks virzība uz vārtiem, ka pie apmalēm tiks pārbaudīta pretinieku kaulu cietība un ka visa pamatā būs ātrums un vēlreiz ātrums. Kad Latvijas dzelzceļa kausa izcīņā Aleksandrs Ņiživijs laukumā sāka vērpt savas mežģīnes, kad Guntis Galviņš uz pretinieku zonas līnijas nemeta ripu stūrī, bet ar pauzi centās sameklēt partneri, abiem slidojot uz maiņu, metu skatus galvenā trenera virzienā. Nē, nekādu iebildumu. Kad Sprukta maiņa gandrīz vai aizvērtām acīm pacietīgi izspēlēja ripu, meklējot vai garāko ceļu uz vārtiem, visiem slidojot uz maiņu, Rautakallio pat apmierināts sasita plaukstas! Arī uzbrukums bieži vien sākas, aizsargiem ripu atvelkot aiz saviem vārtiem. Nekādas līdzības ar Ziemeļamerikas spēles manieri.
«Tā jau gluži nebija, ka Peka būtu runājis tikai par ripas novirzīšanu uz pretinieku zonu,» pēc spēles ar Minskas Dinamo pēc skaidrojuma vērsos pie komandas ģenerālmenedžera Normunda Sējēja. «Viņam ir sava spēles filozofija, pēc kuras katram laukumā ir stingri jāpilda savi pienākumi. Tomēr uzstādījums par ātrumu paliek spēkā.»
Individuālajā vērtējumā augstu kotējas Miķelis Rēdlihs, krietni kritušās Aināra Podziņa akcijas, kuram pie Juliusa Šuplera kā jaunajam spēlētājam bija solīds spēles laiks. Dinamo KHL spēlēs varētu iztikt bez junioru vecuma spēlētāju iekļaušanas sastāvā.