Sočos pēc spēlēm buldozeri nebrauks

Nē, skatīsimies "Novaja volna" no Sočiem!

Brīnos, ka tevi varētu kaut kas interesēt par čekistiem, jo pats no tajā iestādē droši vien viesojies biežāk kā savas sievietes gultā.

šeit piedāvāju daļu no A.Vaidera raksta ar pilnu tekstu var iepazīties www.lsm.lv Diemžēl spēlēm trūka vienas ļoti būtiskas sastāvdaļas – skatītāju, un to skaita ziņā Soči tālu atpalika no iepriekšējām spēlēm. No vienas puses – Krievija tur neko daudz nevarēja ietekmēt. Varēja ietekmēt SOK, pirms deva priekšroku Sočiem. Vietējie skatītāji bija, bet citvalstu fanu saliņas reizēm pat bija grūti saskatīt. Dārgums un sarežģītās formalitātes nebija vienīgais iemesls. Vispirms jau laikam bažas par drošību. Ārzemju skatītāju nebija, bet Krievijas publika izrādījās gana dīvaina. Fanošana reizēm robežojās ar šovinismu, ka biatlonā, kad svilpa, kad šāva konkurenti, kad kērlingā sauca „Mimo”, kad akmeni slidināja konkurenti, kad daiļslidošanā trokšņoja, kad slidoja konkurente. Ne mazāk dīvaini, teiksim, Kanādas – ASV izlašu hokeja mačā bija dzirdēt regulāru „Rossija! Rossija!” Turklāt tribīnes reizēm aizpildījās, kad spēle jau bija pusē, vai iztukšojās, kad bija slalomu bija izlīkumojis pēdējais krievs un uz apbalvošanu neviena skatītāja vairs nebija. Jo ārzemnieku, kā jau teicu, arī nebija. Vislielākais ārprāts jau laikam bija dāmu biatlona stafetē, kad visā tās ceļā Ukrainas izlase tika apsaukāta, izsvilpta, ķengāta. Bet varbūt tieši tas palīdzēja četrām dāmām sažņaugties dūrē un izcīnīt savai valstij vienīgo zeltu šajās spēlēs. Tomēr iespaids par valsti, kas rīko spēles, arī palika. Daža sporta veida ētika nepārzināšanu varētu piedot, bet necieņas izrādīšanas pret sāncenšiem liecina par elementāras kultūras trūkumu. Kolektīvās kultūras, jo individuālā līmenī lielākoties viss bija kārtībā. Radās iespaids, ka ne vienam vien Krievijas karogs iespiest rokās pie ieejas arēnā. Vicināja sparīgi, bet acīs tāds dīvains tukšums. Kad biju spēlēs Vankūverā, Soltleiksitijā, Nagano un citur, vietējo māju logi un balkoni bija izrotāti ar Kanādas, ASV vai Japānas karogiem. Šeit nekā tāda neieraudzīju. Tātad patriotisms „nenāk no iekšām”. Līdz ar to arēnās valdīja tāds jocīgs vēsums. Jo trūka sirsnības un dvēseles, ko sportam piedod dzīvi pulsējošas tribīnes. Līdz pilnīgai laimei krieviem, protams, pietrūka uzvaras hokejā, ko viņi būtu gatavi iemainīt pret dažiem citiem zeltiem. Atceros, Vankūverā pēc noslēguma, kas bija tikai dažas stundas pēc viņu hokejistu triumfa, centrā pa ielām nevarēja izspraukties. Te pārdesmit minūtes pēc noslēguma nekas neliecināja, kas vispār kaut kas bijis. Atkal tukšs un kluss ir klajumā. Arī ikdienā pilsēta bija klusa un pat pie olimpiskās lāpas cilvēku pūļus neredzēja. Pilnīgs pretstats citām no dzīvīguma kūsājošām spēlēm. Tauta ne vienmēr elpoja unisonā ar varu.

Tagad beidzot krieviem būs kur rīkot savu "Novaja volna".

pec maskavas maidena tas kompleks parvertisies par krievijas guantanamo,kuraa "atputisies" kremla gangrenas miljardieri un to "apkalpojoshais personals"?

tev sanāk gluži kā tipiskam krieviņam tikai savu nacismu varēji vēl atklātāk krieviņi savu nicinājumu pret mazajām tautām neslēpj...