Vītoliņš ar milicijas apliecību

gada olimpiskajām spēlēm Vankūverā, izlases treneriem Znarokam un Vītoliņam nav bijusi pārliecība, ka līdzi nebūs jāņem čemodāni ar visām mantām. Krievijas hokejā valda skarbi likumi. Ja sasniegts labs rezultāts, ir pieprasījums darba tirgū un labs atalgojums. Ja komanda zaudē, jārēķinās ar vizīti pie priekšniecības un pat atlaišanu no darba. MVD šosezon iet kā pa viļņiem. Pirms braukšanas uz Rīgu komanda bija zem ūdens jeb ārpus to komandu skaita, kuras turpinās cīņu izslēgšanas stadijā par Kontinentālās hokeja līgas galveno balvu — Gagarina kausu.ATGRIEŠANĀS KRIEVIJĀ Krievijas hokejā Vītoliņš atgriezies pēc septiņpadsmit gadu pārtraukuma. "Ceļošana ar lidmašīnām, spēlēšana jaunuzceltās ledushallēs, komandu komplektācija ar diviem masieriem un ārstiem," pozitīvas pārmaiņas ir jūtamas, taču neaptver pilnīgi visas Krievijas pilsētas. "Ir vietas, kurās atgriezies, un šķiet, vēl vakar pats es šeit spēlēju. Sezonas sākumā divas spēles mums notika Čeļabinskas vecajā hallē, kur viss interjers saglabājies no astoņdesmitajiem gadiem ar vecajiem finiera krēsliem. Līdzīgi ir Novosibirskā un Ņižņijnovgorodā." Pārbraukšanai no pārticīgās Šveices, kur viņš pastāvīgi dzīvo, uz Krieviju Harijs bija gatavojies. Iekšēji noskaņojies, ka būs jāsastopas ar neērtībām. Viņš uzskata, ka vienatnē pārvarēt grūtības ir pat vieglāk nekā tad, ja būtu jārūpējas arī par ģimeni. "Dzīvojam bāzē, kura iebūvēta slēgtā teritorijā ar četrām mājām patālu no ledushalles. No turienes izkļūt ir gandrīz neiespējami, apkārt nekā nav. Ja ir vēlēšanās agrāk nokļūt arēnā, speciāli jāizsauc mašīna ar šoferi. Tādas neērtības ir arī pēc spēlēm, ja esmu izdomājis ilgāk paskatīties videoierakstus vai padarīt citus darbus. Būtībā esmu atkarīgs no citiem cilvēkiem, nevaru pats rūpīgi saplānot dienas režīmu. No rīta zvanu, cikos būs mašīna. Saka — pusstundas laikā, bet atbrauc pēc stundas." Krievijas klubos neesot pieņemts treneriem un spēlētājiem piešķirt dienesta automašīnu. Tikai galvenajam trenerim Oļegam Znarokam ir mašīna ar šoferi. Sākumā Znaroks mitinājies dzīvoklī Piemaskavā pie halles Balašihā, tad pārcēlies uz Maskavu. "Balašihu varētu salīdzināt ar Zolitūdes mikrorajonu. Deviņstāvu mājas saceltas cita pie citas, nav arhitektoniski pievilcīgu skatu. Vietējiem iedzīvotājiem ar autobusu jābrauc līdz metrostacijai, no kuras tālāk var nokļūt Maskavas centrā. Slikti ir tas, ka bāze atrodas 35 kilometrus no halles pretējā, nevis Maskavas virzienā. Kluba kantoris savukārt ir Maskavas centrā. Ja mums vienpadsmitos jābūt pie priekšniecības, astoņos no rīta jau izbraucam. Atpakaļceļā paiet tikpat ilgs laiks, un tā tikai paspējam piecos uz vakara treniņu. Maskavas sastrēgumi nav izstāstāmi. Kad ir avārijas, un tās ir bieži, stundu stāvam un nekustam no vietas. Ieslēdzam radio un saprotam, ka meklēt apkārtceļus nav nozīmes. Maskavas satiksme esot apstājusies." Šādās reizēs nelīdzot arī MVD izsniegtās apliecības, kuras esot svarīgs dokuments, ja aptur autoinspektori. "Komandas hokejisti, kas pārvietojas ar automašīnām, uzrādot apliecību, gandrīz vienmēr tikuši sveikā no jebkuras situācijas. Spēlētājiem ar ilgāku stāžu komandā apliecībās ir speciāli burti, kas nozīmē, ka mašīnā brauc Maskavas hokejists. Sīkāku pārkāpumu gadījumā soda nauda parasti nav jāmaksā. Gadās, protams, ka uz ceļa stāv kāds jauniņais milicis, kurš par šādām apliecībām neko nav dzirdējis."ZVANS NO PRIEKŠNIECĪBAS Strādāšana milicijas struktūras komandā nebūt nav tikai privilēģiju baudīšana. Pēc zaudējumiem diedziņš šūpojas — augšas strostē padotos. Pirmos vaininiekus allaž atrod treneru aprindās. "Ir reizes, kad kluba vadītāji nevar sagaidīt nākamo rītu, lai uzzinātu par zaudējuma iemesliem. Ja spēle bijusi sestdien, tikšanos ofisā norunājam pirmdien, bet parasti zvans atskan jau svētdien, un visa brīvdiena ir izjaukta. Garākā saruna pie priekšniekiem mums ar Oļegu bez pauzes ilga no trijiem pēcpusdienā līdz desmitiem vakarā. Tā bija brīvdiena. Iznākot no kabineta, man galva kūpēja. Visas tēmas bija tā sajaukušās, ka es vairs īsti nesapratu, kāpēc vispār bijām izsaukti. Pirmo gadu strādājot Krievijā, arī īsti nezinām, cik daudz varam uzspiest savu viedokli un kāds būtu zelta vidusceļš mierīgākas dzīves nodrošināšanai. Naudas devējs vēlas izrādīt savu varu, ka viņš ir noteicējs un ka viņš visu izdarīs pareizi. Līdzīga situācija, manuprāt, ir arī Latvijā." HK MVD kluba prezidents ir Konstantīns Romodanovskis. Viņš komandas darbībā nejaucas. Uz paklāja trenerus izsauc ģenerāldirektors un komandas patiesais izveidotājs Andrejs Safronovs, bijušais hokejists, gan ne augstā līmenī. Safronovs ir bērnības draugs komandas trešajam trenerim Igoram Steļnovam, ar kuru Znaroks spēlējis kopā PSRS jauniešu un junioru izlasēs. Safronovs arī Znarokam zināms vēl no padomju laikiem. Treneriem pa diedziņu uz leju ir iespēja šūpot spēlētājus. Laiki mainījušies, taču saglabājies priekšstats, ka Krievijas komandās demokrātiskas metodes īsti neder. "Pirms ierašanās tikām biedēti, ka Krievijā iedzeršana un režīma pārkāpšana esot ierasta lieta. Sākotnēji šķita, ka mūsu komandā nekas tāds nenotiek. Mums nebija ieceres pastāvīgi turēt visus spēlētājus bāzē. Gribējām viņus sapulcēt vienkopus tikai vakarā pirms spēlēm. Kad sākās zaudējumu sērijas, kluba vadība mudināja visus sasaukt bāzē. Domājām, tas ir lieki, jo paši savulaik esam izdzīvojušies pa šādām bāzēm un zinām, ko tas nozīmē, turklāt KHL šāda kārtība saglabājusies tikai trijās četrās komandās. Spēlētāji sazinās, tāpēc ir informēti par situāciju citos klubos un prasa mums, kāpēc esam par šādām metodēm. Skaidrojam, ka neesam bāzes piekritēji, bet ir likumsakarības, kuras norāda uz šādas kārtības nepieciešamību. Kā komanda dzīvo bāzē, tā ir divas trīs uzvaras pēc kārtas. Kā atlaiž mājās, atkal sākas zaudējumi. Mēģinām spēlētājiem ieskaidrot, lai ar darbiem pierāda pretējo. Pagaidām viņiem tas nav izdevies." Pēc spēlētāju iespundēšanas slēgtā teritorijā Znaroka un Vītoliņa virzienā izskan pārmetumi, sak, kas mēs tādi esam, ka jādzīvo šādos apstākļos ar stāva dežurantes uzlūkojošu skatienu, bez interneta un ar mikroskopisku televizoru, kurā attēlu var saskatīt tikai no pusmetra attāluma. Lielākie nemiera cēlāji ir viesspēlētāji. "Viņi skaidro, ka ir brīvi cilvēki, kuriem par dzīvošanu bāzē līgumā nekas neesot ierakstīts. No otras puses, ja spēlētāji gribēs, arī no bāzes aizies brīvsolī. Es neesmu Vorobjova metožu piekritējs, kurš savulaik Rīgas Dinamo staigāja pa istabiņām un pārbaudīja spēlētājus. Neiešu arī ošņāt, vai nejūt degvīna smaku." Komandā ir arī spēlētāji, kuri paši izvēlas bāzes apstākļus. Viņi dzīvo Maskavā un, lai izvairītos no sastrēgumiem, no mājām esot jāizbrauc septiņos no rīta. Tikai tā var paspēt uz rīta treniņu vienpadsmitos. Brīvdienās spēlētāji izbrauc uz ārpilsētas mājām, daudz laika pavada ceļā un komandā atgriežas vairāk noguruši nekā atpūtušies. Ja mēnesī ir trīspadsmit spēļu, puse laika tik un tā jāpavada bāzē, tad kāda gan nozīme tērēties, īrējot dzīvokli. Krievijā ir līdzīgi kā Amerikā: kluba vadība spēlētājus ar dzīvokļiem nenodrošina. Šai ziņā KHL vienīgais izņēmums ir Rīgas Dinamo, kas leģionāriem sarūpējis dzīvošanu Panorama Plaza. Angļu un vācu valodas prasme Vītoliņam uzliek papildu pienākumus kontaktēties ar komandas leģionāriem. "Ilgus gadus pats esmu bijis ārzemnieks komandās un nekur neesmu piedzīvojis tādu dalīšanos, kāda ir MVD klubā. Leģionāri turas vienā, vietējie spēlētāji — atkal savā pulciņā. Parasti komandās kapteinis uzņemas vienojošās funkcijas."PĒC VĪTOLIŅA METODES Uzkrātā pieredze KHL čempionātā ir Vītoliņa lielākais ieguvums no strādāšanas Piemaskavā. Naudas ziņā līdzīgu atalgojumu viņš saņemtu Šveicē. Krievijā saistoša ir bonusu sistēma, bet pagaidām par izcīnītajām uzvarām MVD prēmijas nav izmaksātas. Tomēr Vītoliņš cenšas izlobīt pozitīvo. "Nezinu, kur man vēl būtu iespēja strādāt ar tik augsta līmeņa spēlētājiem. Esmu sapratis, kā sevi nostādīt un kā dažādās situācijās rīkoties. Domāju, ka tik saspringtā spēļu režīmā pirmo reizi strādā arī pieredzējušie Krievijas treneri. Eksperimentējot jāmēģina atrast piemērotākais risinājums — kad noderētu lielāka slodze un kad treniņu dažādībai vajadzētu skriet krosiņu. Interesanti, ka, nepakļaujoties ierastajiem stereotipiem, sasniedzām līgas rekordu — desmit uzvaru pēc kārtas. Parasti visi cenšas atkārtot panākumu atslēgu, bet mēs katrai nākamajai spēlei pieteicām citu sastāvu. Spēlētājus, kuri nevilka, sēdinājām malā. Kluba vadītāji mums iebilda, bet mēs uzdrošinājāmies izjaukt ierasto treniņu ritmu. Turpinoties ceturtajai spēlei ik pēc dienas, atteicāmies no ledus nodarbības un svaigu emociju iegūšanai spēlējām basketbolu. Ar vienām un tām pašām metodēm ilgtermiņā saglabāt pozitīvu rezultātu nav iespējams. Ja reiz uzvarējām saulainā dienā, ieraugot aiz loga sniegpārslas, nav nemaz nozīmes braukt uz spēli. Pieturoties pie ierastā, labāk uzreiz protokolā ierakstīt 0:5 zaudējumu." Treniņu procesu vairāk organizē Vītoliņš. Stratēģiskie jautājumi ir Znaroka pārziņā. Atlētikas nodarbībās treneri pieaicinājuši vēl vienu speciālistu no Rīgas Juriju Ždanovu, kurš pasaules čempionāta laikā ar speciāliem vingrinājumiem iesilda Latvijas izlases hokejistus. "Neesmu viena stila piekritējs. Nevaru arī apgalvot, ka strādāju pēc kāda trenera metodes, piemēram, aizejot uz pretinieka komandas iesildīšanās treniņu un pamanot interesantu vingrinājumu, es to integrēju savā treniņu programmā. Nav manā stilā strādāt kā Vorobjovam, kas visu gadu atkārto vienus un tos pašus uzdevumus, līdz spēlētājiem iestājas automāta režīms. Es cenšos pieradināt spēlētājus laukumā domāt. Lai viņi, atnākot uz treniņu, aizdomātos, kā konkrētajā situācijā rīkoties. Spēlē situācijas mainās, un viena pareizā lēmuma nemēdz būt. Vienreiz ripa ir jāizmet pa malu, citreiz lietderīgāka ir piespēle pa centru. Spēlētāju meistarība izpaužas īstajā brīdī pieņemt pareizo lēmumu." Treniņu procesā skeptiska attieksme no spēlētāju puses neesot manīta. Vītoliņa un Znaroka pluss ir tas, ka paši savulaik spēlēja pietiekami augstā līmenī. Harija sportiskajā biogrāfijā ierakstītas astoņas spēles NHL klubā Vinipegas Jets. Oļegs astoņdesmito gadu beigās palika viena soļa attālumā no spēlēšanas PSRS izlasē pasaules čempionātā Šveicē. Abi vēl ir gana sprauni un nepieciešamības gadījumā kombinācijas izspēli var parādīt uz ledus paši, ne tikai uzzīmēt uz tāfeles. Oktobrī izveidojusies amizanta situācija: MVD treniņprocesā iesaistījies 42 gadus vecais Voskresenskas hokeja audzēknis Dmitrijs Kvartaļnovs. Haris kluba vadītājiem jokodamies izmetis, ka tad jau arī viņš vēl varot spēlēt, jo ir divus gadus jaunāks. Safronovs izrādījis interesi. "Pilnā nopietnībā man teica, ka došot vienu mēnesi sagatavošanās laika. Viņš redzēja, kā treniņos spēju parādīt vingrinājumus, un nodomāja, ka vismaz spēlei skaitliskajā vairākumā varētu būt noderīgs. Vidējais KHL līmenis nemaz tik ļoti augsts nav. Skatos, ka Baris joprojām veiksmīgi spēlē mans vienaudzis no Kazahstānas izlases Aleksandrs Koreškovs. Ar Oļegu esam sprieduši, eh, būtu mēs piecus gadus jaunāki. Par kādu naudu tagad spēlētu!"NAUDA UN PRASĪBAS KHL jaunā kārtība, kas aizgūta no aizokeāna vecākā brāļa NHL, ierobežo treneru tiesības piemērot spēlētājiem soda sankcijas. Par sliktu spēli kādreiz derētu noņemt 50 procentus no algas, bet nedrīkst. Arodbiedrība, saprotiet, sarosīsies. "Nezinu, kādi juristi izstrādājuši KHL noteikumus, bet daudzas lietas man nekādi nav saprotamas. Sezonas sākumā atbrīvojām divus kanādiešus. Katram bija līgums par pusmiljonu dolāru. Līdz sezonas beigām MVD klubam jāturpina abiem izmaksāt 80 procenti no algas. Izveidojas absurda situācija. Spēlētājs ik mēnesi saņem 35 000 dolāru MVD un vēl otru algu ap 15 vai 20 tūkstošiem dolāru Somijā, kur viņš ir pārbraucis spēlēt. Un tas tikai tāpēc, ka MVD slikti spēlējis!" HK MVD ir uzdevums iekļūt sešpadsmit spēcīgāko komandu skaitā. Līdzīgi kā Rīgas Dinamo. Neizpildīšanas gadījumā sekas ir prognozējamas. "Pirmkārt, būs finansiālas sankcijas. Kluba vadītāji uzskatīs, ka nav jāmaksā visa nauda par nepadarītu darbu. Otrkārt, mēs jau tikām brīdināti, ka tādā gadījumā turpināsies darbs pēc pilnas programmas līdz līguma termiņa pēdējam datumam 30.aprīlim. Treniņi būšot piecreiz intensīvāki nekā vasaras sagatavošanās ciklā. Darba devēju var saprast. Kluba vadītāji mums skaidroja, ka krīzes situācijā cilvēki strādā no rīta līdz vakaram, lai nopelnītu 500 dolāru, bet spēlētājiem divus mēnešus būšot jāmaksā no 30 līdz 50 tūkstošu dolāru tikai par to, ka viņi atnāks un pa stundiņai divreiz dienā patrenēsies. Nē, tā nenotikšot. Vadītāji pieprasīšot tik nopietnu slodzi, lai spēlētāji šos divus mēnešus vēl ilgi atcerētos kā ārprātīgu murgu."ATPAKAĻCEĻŠ UZ ŠVEICI Vītoliņa nākotnes plānos ietilpst pavasara sesija ar Latvijas izlasi pasaules čempionātā un atpūta kopā ar ģimeni. "Es vēl pats nezinu, vai nākamgad gribēšu strādāt MVD, ja arī saņemšu piedāvājumu. Jau tagad zinu, ka pēc sezonas gribēšu pilnībā atiet no hokeja, atdot parādu ģimenei." Jau četrpadsmit gadu Vītoliņu ģimene dzīvo Šveicē, pašlaik Kreiclingenes pilsētā 50 kilometru no Cīrihes. Harijs pērn saņēma pastāvīgās uzturēšanās atļauju ar tiesībām strādāt jebkuru darbu. Ģimene līdzīgas tiesības iegūs šogad. Vecākajai meitai Anetei jau astoņpadsmit gadu. Viņa mācās tūrisma un viesnīcu koledžā. Septiņgadīgā Laura sākusi mācības pirmajā klasē. Vītoliņam joprojām ir labas attiecības ar Oberturgavas klubu Pikes, kurā viņš strādāja līdz aizbraukšanai uz MVD. "Ja izdomāsi atgriezties, darbu atradīsim," sola kluba prezidents. Atkāpšanās ceļš no Krievijas Vītoliņam nobruģēts Šveices virzienā.