Iesildīšanās ar 320 kilometru braucienu no Liepājas līdz Valmierai, pēc tam vēl ar riteni atpakaļ līdz Rīgai. Kopumā sanāca 450 kilometru. Krišjānis Jansons-Ratiniks nedēļas nogalē veica izmēģinājuma braucienu, gatavojoties transkontinentālajām sacīkstēm, kuras sāksies 28. jūlijā un kuru kopējais garums būs aptuveni 3900 kilometru. Piekto reizi notiks šīs sacīkstes, kas Eiropā ir garākās un vienas no grūtākajām pasaulē.
Pirms piecpadsmit gadiem Krišjānis veidoja savu pirmo e-pastu, un draugs teica, ka nevarot būt šaubu, ko rakstīt: "Tu taču esi Velomens!" Tā arī radusies iesauka, pēc kuras Jansonu-Ratiniku atpazīst riteņbraukšanas aprindās. Ar riteni viņš brauc cauru gadu, ir apceļojis 49 valstis, bet smagākais pārbaudījums sāksies jūlija beigās. Ikdienā Krišjāņa darba pienākumos ietilpst aktīvās atpūtas pasākumu organizēšana un cilvēku izglītošana šajā jomā sporta un tūrisma preču tirdzniecības veikalā Gandrs.
Kas pamudināja pieņemt teju 4000 kilometru gara pārbrauciena izaicinājumu?
Katram cilvēkam dzīvē ir kādas intereses – man tā ir riteņbraukšana. Es vienmēr esmu braucis tikai savam priekam un nevienu dienu neesmu trenējies pie trenera. Braucu tad, kad man patīk. Un patīk man braukt gandrīz katru dienu. Pirms astoņiem gadiem sāku nopietnāk ceļot ar velosipēdu ārpus Latvijas. Esmu veicis dažādus individuālus ceļojumus, kuru laikā dienā jānobrauc vairāki simti kilometru. Kaut kā likumsakarīgi es nonācu līdz tam, ka man viens nepazīstams cilvēks, bet tviterī labi zināms, – tāds Jānis Šipkovs – iemeta linku. Pagājušajā gadā viņš uzmanīgi bija sekojis līdzi šīm sacensībām un mani uzrunāja ar vārdiem, ka es esmu vienīgais viņam zināmais cilvēks, kurš no Latvijas varētu tur startēt. Sākumā biju diezgan skeptisks, bet tomēr pieteicos. Un, par laimi vai nelaimi, mani izvēlējās.
No Latvijas neviens nav braucis šajā sacīkstē?
Vēl nav, bet šogad mēs būsim trīs latvieši. Cik es zinu, abi pārējie pašlaik nedzīvo Latvijā.
Vai ir arī laika ierobežojums sacensībām?
Līderi distanci spēj nobraukt deviņās dienās, bet ir arī tādi, kas brauc divus trīs mēnešus. Kontrolpunktos var piereģistrēties arī pēc šī limita, bankomātā izņemot čeku vai norēķinoties ar karti. Tas ir tādā gadījumā, ja kontrolpunktā ir iebraukts pēc reģistrēšanās laika. Parasti kontrolpunkti strādā trīs līdz četras dienas, un lielākā daļa braucēju iekļaujas šajā laikā. Maršrutu starp kontrolpunktiem braucēji izvēlas paši, bet ir ļoti daudz ierobežojumu. Braukt drīkst tikai ar velosipēdu atļautajās vietās, respektīvi, nevar braukt pa autobāņiem un tuneļiem. Jāskatās arī, kādi ir ceļa apstākļi. Viens izvēlēsies braukt pāri kalnam, bet kāds atkal izlems braukt apkārt. Tie būs papildu 50 kilometru, bet varbūt tā būs ērtāk.
Maršruts ir izvēlēts?
Kontrolpunkti bija zināmi pusgadu iepriekš. Maršrutā pēdējās korekcijas veicu pirms pāris dienām. Tas tomēr bija ļoti nogurdinoši, lai gan man patīk plānot ceļojumus un vienmēr esmu to darījis pats. Šo braucienu es vairāk uztveru kā ceļojumu. Ar velosipēdu pārsvarā esmu ceļojis pa austrumu valstīm, un tur pielaide tomēr ir krietni lielāka. Var braukt, kur vien vēlies, arī zem aizlieguma zīmēm, un neviens par to neko neteiks. Eiropā ir savi stingrie noteikumi. Ja brauc ne tur, kur atļauts, tad būs problēmas.
Kādas sankcijas ir paredzētas par braukšanu aizliegtās vietās?
Mums katram pie velosipēda būs GPS raidītājs, kas ik pēc piecām minūtēm sūtīs signālu. Būs iespēja sekot līdzi, kur katrs braucējs atrodas. Tā būs publiski pieejama platforma. Braucienam līdzi sekos arī uzmanītāji, kuri skatīsies, vai brauc pa atļauto vai neatļauto ceļu un lai kāds neiedomājas pārvietoties automašīnā. Par pārkāpumiem piešķir papildu stundas vai pat diskvalificē.
Ja izvēlas telti, bagāža ir lielāka?
Pārsvarā visi brauc ar šosejas velosipēdiem. Cik es esmu redzējis bildēs, bagāža atšķiras. Tie, kuri izvēlas līdzi ņemt telti un guļammaisu, tiem komplekts ir izteikti minimālisma stilā. Somas blakus uz velosipēda neviens neliek. Es esmu izvēlējies braukt, kā es parasti ceļoju. Nakšņošu viesnīcā, un mans mantu daudzums būs starp diviem un trijiem kilogramiem. Tās būs visnepieciešamākās lietas un nedaudz siltāks apģērbs.
Cik kilometru dienā var nobraukt?
Pirms trijiem gadiem es braucu no Stambulas uz Rīgu, maršrutā iekļaujot pēc iespējas vairāk valstu. Man izdevās katru dienu nobraukt 250 kilometru. Šajā braucienā būs jāspēj vairāk – katru dienu ap 320 kilometriem. Ja mēs par mērauklu ņemam Latviju, tad 320 kilometru nav nekas grūts. Toties, ja šie kilometri ir jānobrauc, distancē iekļaujot kalnu pārejas, tad jau ir daudz grūtāk.
Kāds ir distances maršruts?
Starts ir Beļģijā, mazpilsētiņā netālu no Briseles. Tad maršruts virzās cauri Luksemburgai gar Francijas robežu uz Austriju. Netālu no Milānas ir viena slavena kalnu pāreja. Tad ir jābrauc šķērsām pāri Eiropai uz Tatriem. Pie Popradas ir nākamais punkts. No Popradas atkal ir jāvirzās uz dienvidiem, cauri Rumānijai pa vienu slavenu kalnu ceļu. Finišs ir Grieķijas vidienē. Maršruts tik tiešām ietver braukšanu pa kalniem, uzsverot, ka Eiropā ir kalni. Līdzenumu ir gaužām maz.
Cik dienās esi izvirzījis mērķi tikt līdz galam?
Divpadsmit ar pusi dienās – tāds ir mans plāns. Vai tas izdosies? Vismaz centīšos pēc sava plāna braukt. Kopumā tās ir tieši 300 stundas, kurās es gribu iekļauties.
Braukt komandā ir atļauts?
Ir aizliegts braukt otra braucēja aizvējā, jo tās tomēr ir individuālās sacensības, lai gan stingra kontrole nav iespējama. Organizatori paši atzīst, ka vismaz sākuma daļu – pirmos 200 kilometrus – viņi nekontrolēs, jo ir grūti baram pēkšņi braukt atsevišķi. Viņi grib parādīt, ka katrs atsevišķi var veikt šo distanci. Ir arī pāru kvalifikācija, un viņi, protams, var braukt viens aiz otra. No otras puses, šīs tomēr nav klasiskās riteņbraukšanas sacensības. Arī balvas nav tik ievērojamas, lai kādam būtu vēlme krāpties. Vispirms jau tas ir pārbaudījums katram pašam priekš sevis.
Cik liela ir dalības maksa?
Rēķinot nobrauktos kilometrus, summa ir ļoti maza – ap 250 eiro. Latvijā bieži vien par nedēļas nogales sacensībām ir jāsamaksā 25 eiro. Protams, pašam ir jāorganizē ēšana un gulēšana, kā arī nokļūšana līdz Beļģijai un pēc tam atpakaļceļš no Grieķijas. Braucējiem no Dienvidkorejas un Ziemeļamerikas sanāks vairāk izdevumu.
Vidēji dienā uz velosipēda būs jāpavada...
Es rēķinu, ka tās būs vismaz 14 stundas.
Kā iespējams tik ilgi nosēdēt uz riteņa?
Īstenībā tas arī būs grūtākais – tik ilgas stundas pavadīt uz ričuka. Tās nav sacensības, kurās brauc ar superaugstu pulsu no starta līdz finišam. Tas arī nav nemaz iespējams. Tā ir braukšana kaut kādā komforta zonā. Spēka pietiek mīt pedāļus arī pēc 14 stundām, bet sēdēt uz velosipēda ir grūti. Neviens velosipēds nekad nebūs tik ērts kā dīvāns.
Dibens nesāp?
Man to vaicā, bet dibens man sāp pēc nobrauktiem 100 un tāpat arī pēc 300 kilometriem. Nevar atrast kaut kādu ideālo beņķi un superpolstera bikses. Ar to ir jārēķinās, lai pēkšņi nebūtu pārsteigums.
Kāpēc iesildīšanās brauciens no Liepājas līdz Valmierai tika izvēlēs ar startu vēlu vakarā, lai būtu jābrauc naktī?
Transkontinentālajām sacensībām starts ir desmitos vakarā. Latvijas braucienu es gribēju pielīdzināt sacensību pirmajai dienai. Es savu grafiku arī esmu tā saplānojis, ka pirmo un pēdējo nakti es braukšu.
Tā ir papildu slodze. Organismu šādi nevar pārslogot?
Es esmu bijis uz pārbaudi Latvijas Olimpiskajā vienībā. Tas gan bija diezgan sen, bet jau tajā laikā es daudz ceļoju ar velosipēdu. Es aptuveni zinu savu veselības stāvokli, ko es varu, un svarīgi ir ieklausīties sevī. Ja ir plāns aizbraukt līdz konkrētai pilsētai, bet es jūtu, ka to nevaru, tad to nevajag arī darīt. Tad ir labāk pagulēt un vairāk nobraukt nākamajā dienā. Ēst un gulēt būs vissvarīgākais.
Šķiet, ka svarīgi ir arī speciāli atjaunošanās līdzekļi?
Es pakonsultējos ar sporta ārstu. Viņš izstāstīja, ka mans organisms ir pietiekami unikāls. Viņš pat negribētu iejaukties ar papildu stimulatoriem – dažādiem pulveriem un enerģijas dzērieniem, jo tie manu organismu varētu tikai sagraut.
No kurienes šāds secinājums?
Pēc manis uzrādītajiem rezultātiem, ka es varu vienlīdz labi braukt 300 kilometru un uzvarēt arī īsās sprinta distances Latvijā. Parasti sportists brauc labi garās vai arī īsās distances. Es ar sporta ārstu Jāni Kaupi esmu pietiekami ilgu laiku pazīstams, un viņš ir pastarpināti sekojis līdzi manas rezultativitātes sacensībās rādītājiem. Viņš gan vakarā iesaka iedzert recovery, tas ir atjaunošanās kokteilis, jo tas tiešām esot svarīgi. Un, ja ir iespējams, auksta duša, baseins vai vanna, kā arī kājas pacelt gaisā. Vidējais pulss brauciena laikā varētu būt ap 120 sitieniem minūtē. Kad braucu pusotru līdz divas stundas sacensībās Latvijā, tad vidējais pulss ir ap 175.
Izklausās, ka varēji būt laba līmeņa profesionālais riteņbraucējs...
Sacensībās es nopietni sāku braukt pirms vienpadsmit gadiem. Tad man bija 21 gads, bet braucu es savam priekam, tiesa, rezultāti bija gana labi jau no paša sākuma. Uz LOV pārbaudīties es aizgāju pirms sešiem gadiem. Viņi mani notestēja un secināja, ka būtu bijis labs braucējs, bet nu jau esot par vēlu. Mans mērķis nekad nav bijis būt profesionālim.
Kuldīgā SEB MTB kalnu riteņbraukšanas sacensībās uzvarēji Virši-A Tautas klasē. Ja reiz ir tik liela izturība, kāpēc nebrauc sporta klasē?
Vai tā papildu pusstunda man kaut ko dotu? Es esmu pāris sezonu braucis arī sporta klasē, bet man vairāk patīk stress un sprints. Sporta klasē es cīnījos tikai par pirmo divdesmitnieku, jo tur startē arī profesionāļi. Ja es sporta klasē kaut kur kļūdos, tad tāpat varu tik atpakaļ savā pozīcijā, jo distance ir garāka. Tautas klasē visi ir ļoti uzvilkti, iet uz visu banku. Lai arī saka – nu jā, tur jau tikai tauta brauc, īstenībā startē arī sportisti, kuri trenējas treneru uzraudzībā. Viņi dara visu, lai būtu labākie, un tajā 40 kilometru distancē nevienu kļūdu nepiedod.
Cik kilometru ir jānobrauc, lai sagatavotos transkontinentālajam braucienam?
Rēķinot uz visu gadu, vidēji nedēļā nobraucu aptuveni 300 kilometru. Šogad esmu nobraucis 11 000 kilometru. Ar velosipēdu es vairāk braucu ziemā un pavasarī, arī rudenī, bet vasarā mazāk. Ir dažādas citas nodarbes vasarā, arī sacensības. Nedēļas nogalē es nobraucu sacensības, nevis 200 vai 300 kilometru, kā es to varu atļauties rudenī vai ziemā.
Brauc arī mīnus 20 grādu salā?
Jo vairāk mīnusu, jo interesantāk. Ķeksītis man ir ievilkts, ka esmu braucis arī mīnus 20 grādos. Es vienmēr saku, ka velosezonas nav. Tā ir visu cauru gadu. Latvijā ir piecas līdz desmit dienu gadā, kad nav vēlams braukt ar riteni, jo ir sasnigusi bieza sniega kārta. Tad es arī necenšos to darīt. Nav nepieciešamības tad līst uz šosejas, kur mašīnas tāpat jau stāv. Garām netiksi un pa mežu arī nepabrauksi.
Esi braucis Āzijas valstīs, arī Irākā. Vai tur braukt nav bīstami?
Esmu braucis ļoti daudzās Āzijas valstīs, izņemot Sīriju. Man jau šķiet, ka vislielākais risks ir braukt Latvijā. Mūsu autovadītāju kultūra... Pie mums cilvēki ir pārāk neiecietīgi. Braucot pa Polijas šaurajiem ceļiem vairāku dienu garumā, nebija tā, ka smagās mašīnas centās mani apdzīt vietās, kurās to nav iespējams izdarīt. Kad es jutu, ka ir izveidojusies gara rinda ar fūrēm, es iebraucu autobusu pieturā, lai mašīnas palaistu garām. Uz ceļa ir jābūt savstarpējai kultūrai. Austrumu valstīs man nekad nav bijušas problēmas. Musulmaņu valstīs zādzības ir ļoti reta parādība. Eiropā šai ziņā es pat vairāk baidos no cilvēkiem nekā Austrumos. Forumā esmu pamanījis, ka pirms transkontinentālā brauciena viena daļa uztraucas par braukšanu Rumānijā, ka tur varētu būt zādzības un lāči. Esmu braucis Rumānijā, un nekā tik traka tur nav. Un ieraudzīt lāci brīvā dabā būtu liela veiksme. Zinot dzīvniekus, es pieļauju, ka lācis aizbēgtu.
Pirms lielā brauciena tev novēlēt iekļauties 12 dienās vai arī konkrētu vietu?
Pirmkārt, es gribu finišēt. Otrkārt, ja man tas izdosies 12 dienās, tas būs vienkārši lieliski.