Zembergs pēc PČ vieglatlētikā: Nākotnē var būt vēl sliktāk

Protams, kopumā ir liela vilšanās, lai gan taisnība ir arī atzinumā, ka brīnums nenotika. Ko var gaidīt no sportista, kurš sezonā tikai vienu vai divas reizes ir sasniedzis rezultātu, kas ļautu pārvarēt pirmo kārtu vai iekļūt finālsacensībās, un kurš galvenajam startam ir gatavojies krietni sliktākos apstākļos nekā viņa konkurenti? Piemēram, mūsu skrējējas tikai pāris reižu gadā izbrauc uz treniņnometnēm siltajās zemēs, pārējo laiku salstot un mīcoties pārapdzīvotajā manēžā Maskavas ielā, turpretī Igaunijas 400 metru barjerskrējējs Rasmuss Megi pusgadu trenējas Dienvidāfrikā, Turcijā vai citur zem klajas debess un ar nepatiku atver Tallinas manēžas durvis, lai gan tur apstākļi ir daudzreiz labāki nekā Rīgā. Ilgtermiņa sāpe – pienācīgas manēžas un stadiona trūkums galvaspilsētā – nevar neatsaukties uz vieglatlētu rezultātiem. Nezinu, vai tā ir taisnība, bet, vienai no izlases sportistēm šovasar aizbraucot uz treniņu Arkādijas stadionā, vārti palikuši aizvērti, jo neesot samaksāts par stadiona īri... 

Tiktāl sportistu attaisnojumam, tomēr pātaga arī būtu jāpavicina. Ja reiz viss treniņu process ir bijis pakārtots tam, lai sportiskās kondīcijas virsotne būtu Dohā, tad kā var tā būt, ka tikai maratonists Serjogins sasniedza sezonas labāko rezultātu? Debitantus vēl var saprast, bet lielākā daļa ne jau pirmo reizi nokļuva tik spilgtu starmešu gaismā. Ņemot vērā kritisko situāciju ar sporta bāzēm un atpalicību vēl daudzās jomās, var paredzēt, ka būs tikai vēl sliktāk.