Kivlenieks aizvadītajā Pasaules kausa sezonā sasniedza atkārtoti labāko rezultātu, kopvērtējumā izcīnot 12.vietu. Lai arī rezultāts bijis atzīstams, pašam neizdevies izpildīt konkrētus kritējus, tāpat jādomā par ģimeni.
"Gadi vēl atļautu braukt, bet man ir savi kritēriji un pats sev es tos neizpildīju. Atalgojumu saņem par rezultātiem. Man ir ģimene un loģiskais saprāts.It kā sezona nebija slikta, bet esmu principiāls un, ja kaut ko izdomāju, tad pie tā arī turos," savu lēmumu skaidro kamaniņu braucējs.
"Redzu, kā varu palīdzēt jaunajiem un arī izlases kodolam ar savām zināšanām tehnikā sasniegt labākus rezultātus. Savas kamanas ļoti daudz taisīju pats, saprotu to jomu, bet, pašam arī trenējoties, laika vienmēr pietrūkst."
Karjeras sākumā Kivlenieks spēkus izmēģināja arī divnieku sacensībās. Pasaules junioru čempionātā izdevās iegūt ceturto pozīciju, bet turpmāk uzmanība veltīta individuālajiem braucieniem. Vēl gan pastāvot iespēja, ka sportists izies uz starta janvārī Eiropas čempionātā Siguldā.
"Startēšu tikai tad, ja jutīšu, ka varu nobraukt pieklājīgi. Daudz atkarīgs arī no situācijas pasaulē - ja būs tā, ka pirmie posmi tiek atcelti un sezona sākas pēc jaunā gada, tad it kā pietiktu laika sagatavoties, bet tas noteikti ir otrajā plānā," stāsta Kivlenieks, kurš neslēpj, ka piedāvājumi trenera arodā bijuši jau pērn.
Sarunā ar laikrakstu Kivlenieks arī atklāj, ka saspringtie un atbildīgie brīži komandu stafetē vienmēr paliks atmiņā, taču lielākus panākumus gribējies individuālajos nobraucienos.
"Visvairāk pārdzīvoju, kad Eiropas čempionātos biju sešiniekā un līdz pjedestālam pietrūkst divas trīs simtdaļas. Kādu reizi varēja sakrist. Šogad Siguldā biju gatavs cīnīties varbūt pat par uzvaru, pirmo braucienu veicu perfekti, bet tas pat iegāza, nevis palīdzēja, jo otrais bija jābrauc beigās ar ļoti sliktu ledus kvalitāti," pauž sportists, kuram nākamajā posmā Oberhofā izdevās trešo reizi karjerā kāpt uz goda pjedestāla, izcīnot bronzu.
"Visvairāk atcerēšos pirmo medaļu individuāli Siguldā 2012.gadā. Līdz tam allaž mazliet pietrūka, bet tad beidzot sanāca. Bija liels gandarījums. Gribējās visu laiku startēt līdzīgi kā iepriekšējā sezonā - būt "TOP desmit" vai tuvu tam un ar iespēju cīnīties par medaļām regulāri, ne tikai mājas trasē vai sakritību gadījumā."
Kivlenieka vārds kamaniņu sportā, iespējams, nekur nepazudīs, jo vecākais dēl Kristians jau paspējis aizvadīt pirmos treniņus renes sportā un āķis jau ir lūpā.
Savukārt Latvijas kamaniņu sporta izlases treneris Mārtiņš Rubenis pauda prieku par bijušā komandas biedra pievienošanos valstsvienībai, jo nākamajā sezonā tā paliks kuplāka, sastāvu papildinot Sigitai Bērziņai un Elīnai Vītolai.
"Iespējams, ka sākumā uz Pasaules kausa posmiem ņemsim līdzi arī Gintu Bērziņu, kurš Latvijas čempionātā parādīja, ka ir gatavs braukt vīru konkurencē. Tā ka komanda būs liela un darba - daudz, tāpēc ļoti svētīgi, ka Inārs ir treneru kolektīvā. Kopā darbojamies pie kamanām, un redzu, ka viņa sirds ir pie šī procesa, ir savas idejas, kuras nebija izdevies īstenot kā sportistam, un ticu, ka ar dubultu uzviju palīdzēs tās ielikt pārējās komandas attīstībā," pauž Rubenis.
Kamaniņu sporta pārstāvji fiziskās sagatavotības trenera Mihaila Arhipova vadībā jau ir aizvadījuši pirmās nodarbības pirms gaidāmās sezonas. Aizvien vēl neskaidrs ir finanšu jautājums, no kā arī būs atkarīgas izlases spējas tehniskajā un arī sportiskajā ziņā.
Karjeras laikā Kivlenieks komandu stafetē pasaules čempionātā ieguva divas medaļas (bronzu un sudrabu), bet Eiropas - trīs bronzas.