Sporta veterāni mēdz sūdzēties par veselību, tāpēc jājautā – vai profesionālais sports ir kaitīgs?
Es negribētu profesionālo sportu tā viennozīmīgi apsūdzēt, lai gan, ja tiecas uz visaugstākajiem rezultātiem, organismu paspīdzina diezgan nopietni. Protams, arī man ir pa kādai kaitei. Nule kā izoperēja menisku, mugura sāp un roka tirpst, bet nevar jau zināt, kāda man būtu veselība, ja ar sportu nebūtu nodarbojies. Jārēķinās arī, ka man nākamgad būs sešdesmit gadi. Atbilstoši šādam vecumam nav nemaz tik slikti. Es arī zinu, ka, piemēram, Uļjanai Semjonovai un Jānim Bojāram sports ir atstājis nopietnākas sekas uz veselību. Jāskatās jau arī, ar kādu sporta veidu atlēts ir nodarbojies.
Bobslejs, šķiet, nav veselībai labvēlīgākais sporta veids…
Es arī tā uzskatu. Vislielākā slodze ir mugurkaulam, locītavām un galvai. Kritiena brīdī galva cieš visvairāk. Vienreiz pēc kritiena uz desmit minūtēm vai pat ilgāk es paliku bezsamaņā. Bet arī brauciena laikā no vibrācijas un centrbēdzes spēka smadzenes purina. Pirmsākumos braucām tādās trakajās trasēs, ka pēc sezonas, it sevišķi stūmēji, izgāja rehabilitāciju un galvas pārbaudes. Pēc sezonas bija gandrīz vai hronisks smadzeņu satricinājums.
Vai Latvija savā ziņā nejauc gaisu lielajām nācijām, kurām bobslejs ir svarīgs medaļu skaita palielināšanai olimpiskajās spēlēs? PSRS 1980. gadā šo sporta veidu sāka attīstīt, jo ziemas olimpiskajās spēlēs pēc medaļu skaita nebija izdevies uzvarēt?
Bet kāpēc lai mēs neiejauktos lielo valstu cīniņā, ja reiz mums ir tāda iespēja? Bobslejs tehnoloģiski ir sarežģīts sporta veids. Rezultāta sasniegšanai izmanto zinātnes sasniegumus, bet arī mums ir iestrādes un zināšanas. Lielākas iespējas gan ir amerikāņiem un vāciešiem, bet es negribētu piekrist, ka bobslejs ir tikai lielo nāciju sporta veids.
Kā Latvija var konkurēt ar bagātajām valstīm?
Par laimi, bobslejs pie mums sākās padomju laikā. Tas bija viens no instrumentiem, kā PSRS varēja savu spēku parādīt pārējai pasaulei. Sportā tolaik ieguldīja lielas naudas. Ieguldīja tik, cik vajadzēja, lai tikai sasniegtu kāroto. Pie mums tajā laikā bobsleja pamati arī tika ielikti, bet cauri visiem smagajiem laikiem, arī neatkarības atgūšanas cīņām, ir izdevies izdzīvot. Tradīcijas ir izdevies saglabāt un tās ir jāturpina kopt, par spīti tam, ka modernās tehnoloģijas arvien vairāk ienāk bobslejā. Mūsu cilvēku resurss atļauj konkurēt visaugstākajā līmenī. Bobslejā nav vajadzīgi super ātri tumšādainie sprinteri, ar kuriem nav iespējams konkurēt vieglatlētikā. Bobslejs ir universāls un vispusīgs sporta veids. Tajā mums ir iespēja sevi parādīt, un mēs to arī darām.
Tā tas ir, bet vai bobslejs pie mums joprojām būtu, ja savulaik neuzbūvētu Siguldas trasi?
Tas ir liels pluss – svarīgs bāzes elements, tā teikt, stūrakmens. Bet kā būtu, ja trase netiktu uzbūvēta, grūti pateikt. Bez šaubām, ka būtu grūtāk. Kas zina, bet varbūt tāpat mēs izķepurotos.
Latvijas bobslejs ir gandrīz vai veiksmes stāsts. Mums ir četri piloti, no kuriem divi – Oskars Melbārdis un Oskars Ķibermanis – šosezon uzvarēja Pasaules kausa posma sacensībās. Gandrīz vai apbrīnojama intuīcija izvēlēties īstos atlētus?
Jā, tas īstenībā ir ļoti labs rādītājs. Tomēr paļauties tikai uz šiem sportistiem nevajadzētu. Ir jārīko sportistu atlase, lai bobslejā ienāktu jauni stūmēji un arī piloti. Ir bijuši gadījumi, kad atnāk labs vieglatlēts, bet bobslejā viņš nekļūst par palicēju. Meklējumos nedrīkst apstāties. Jācenšas spējīgos kadrus uzlikt uz bobsleja āķa.
Bobsleja treneris un kamanu izgatavotājs Jānis Skrastiņš ir teicis, ka Latvijā bobslejs beigs pastāvēt, ja neturpināsim attīstīt savu kamanu ražotni.
Kamanu izgatavošanu es pielīdzinātu Siguldas trasei. Abi liekami uz vieniem svariem. Tas arī būtu liels mīnuss, ja visus šos gadus Latvijā nebūvētu bobsleja kamanas. Vai viss process tad apstātos, es nezinu, bet liela bedre gan izveidotos.
Pārdaugavā esošais Bobsleja tehniskais centrs sekmīgi ir izdzīvojis tirgus apstākļos. Kamanas ir pieprasītas, uz vietas cilvēkiem ir darbs – ko vēl vairāk vajag...
Es nezinu viņu finansiālo situāciju, bet nojaušu, ka tur ir pozitīva bilance. Uz dotācijām viņi katrā ziņā nedzīvo. Tur ir visi priekšnoteikumi, lai darbs turpinātos. Tas ir labs piemērs, kā mūsu speciālisti ar savām zināšanām ir pasaules līmenī.
Pēdējos gadus ir aktualizējušies godīgas spēles principi. Īpaši jau Soču olimpisko spēļu kontekstā, ka tur mainīti dopinga paraugi un ka, iespējams, bijušas arī manipulācijas trasē ar laika uzņemšanas iekārtām. Kāds ir tavs viedoklis?
Runas par tādām lietām ir bijušas vienmēr. Katrā ziņā kopš tā laika, kad sportā iesaistījās sociālisma bloks. Austrumvācija, līdzīgi kā PSRS, bobslejā iesaistījās ar milzīgām ambīcijām. Jau astoņdesmitajos gados Rolands Upatnieks (astoņdesmito gadu PSRS bobsleja izlases galvenais treneris – M. Z.) izteica aizdomas, ka Kēnigszē trasē notikušas blēdības. Man ir grūti to komentēt. Par to, ka ir bijušas problēmas ar dopingu, tas ir skaidrs, jo to pierāda analīzes un diskvalifikācijas. Kamaniņu sportā ir dzirdēts, ka Hakls (trīskārtējs olimpiskais čempions vācietis Georgs Hakls – M. Z.) ir braucis ar uzsildītu slidu, vēl šis un tas ir dzirdēts, un galvu uz nociršanu es nedotu, apgalvojot, ka tā nav bijis. Bet atklātu pierādījumu manā rīcībā arī nav.
Visu interviju ar Jāni Ķipuru lasiet laikraksta Diena trešdienas, 22.marta, numurā!