No bobsleja kamanām uz barikādēm
1991.gada 14.janvārī mums – Latvijas bobslejistiem bija jādodas ar vilcienu uz Maskavu, lai tālāk kopā ar pārējo PSRS izlasi dotos uz Eiropas Čempionātu. Dienu iepriekš, 13.janvāra vakarā Viļņā pie TV torņa notika asiņainas sadursmes starp PSRS spēkiem un Lietuvas neatkarības cīnītājiem. Sadursmēs gāja bojā cilvēki, bija skaidrs, ka Latvijā var notikt kas līdzīgs, tauta tika aicināta uz barikādēm.
Toreiz visa komanda satikāmies īsi pirms došanās uz vilcienu. Tehnika jau bija aizsūtīta, atlika vien pašiem doties. Nav svarīgi vairs, kurš pirmais izteica šo domu, svarīgs ir fakts, ka visa komanda vienbalsīgi nolēma uz Maskavu nedoties uz PSRS izlasē vairs nestartēt. Par savu lēmumu informējām arī izlases vadību.
Barikāžu laiku nepiedzīvojošajiem noteikti šķiet – kas tur liels, nu, neaizbraucāt. Kurš tad jums liedz sportot tālāk tepat – Latvijā? Taisnība, neviens. Bet PSRS laikos visa sporta saimniecība tika vadīta no Maskavas. Ja biji ticis PSRS izlasē, tad tev bija gan finansējums tehnikai un treniņiem, gan prēmijas un citi labumi. Neviens tā laika augsta līmeņa sportists nenoliegs, ka valsts izlases sportistiem un viņu ģimenēm dzīve bija krietni labāka nekā ierindas padomju pilsonim. Un ne jau tikai finansējuma un līdzjutēju mīlestības dēļ. Izbraucieni uz ārvalstīm bija iespēja “piepelnīties”, tirgojot deficīta preces, ārpus PSRS varēji iegādāties lietas, par ko šeit varēja tikai sapņot. Mūsu sievas un bērni bija skaisti apģērbti, mums bija visādas ārzemju mantas, varējām klausīties ārzemju ierakstus, kas nebija pieejami te, aiz “dzelzs priekškara”. Mēs varējām no pāris izbraukumiem uz ārvalstīm sakrāt auto iegādei un to auto arī dabūt. To visu mēs nolikām malā, jo vienīgā un pareizā rīcība tai brīdī mums šķita pievienošanās Latvijas tautai, lai sargātu sevi, savas ģimenes un valsti. Mūsu Latviju.
Pēc šī kopīgā lēmuma nestartēt turpmāk PSRS izlasē, nākamais loģiskai jautājums bija: “Ko tālāk?”. Zinājām, ka sāk organizēties barikādes, zinājām, ka mūsu bijušais kolēģis Miervaldis Vītols strādā Ministru padomes apsardzes dienestā vai kā nu toreiz to sauca. Devos pie viņa un teicu – mēs esam gatavi nākt palīgā, saki, kas jādara! Un tā mēs no bobslejistiem dažu stundu laikā pārtapām par Ministru kabineta (tolaik – Ministru padomes) ēkas sargiem. Tieši tik vienkārši un bez ilgas domāšanās.
Ar stekiem pret lodēm
Ja īsumā jāraksturo to nedēļu noskaņojums – tas bija kaujiniecisks! Mēs esam sportisti, mēs esam mācīti virzīties uz mērķi, būt gatavi “doties kaujā”, lai kādi būtu apstākļi. Ar šādu noskaņojumu bobsleja komanda devās uz valdības ēku. Mēs tur būtībā dzīvojām – ēdām, gulējām, trenējām cīņas paņēmienus. Jā, mēs bijām gatavi, ka Latvijai nelojāli spēki uzbruks barikādēm. Mēs negribējām būt vienkārši “lielgabalu gaļa”, mēs bijām gatavi kauties! Bobslejisti visi tajos laikos bija vairāk vai mazāk ieskatījušies nāvei acīs. Drošība ledus trasēs un tehnika bija pilnīgi citā līmenī, tādēļ, diemžēl, bobslejistu nāves trasē bija gandrīz katru gadu. Sēžoties bobsleja kamanās tolaik ikviens apzinājās risku.
Dežūru laikā valdības mājā apsardzes dienesta darbinieki mums mācīja cīņas paņēmienus, bijām sadalījuši katrs savu sargājamo zonu – kur katram jāatrodas un kas jādara, ja notiek uzbrukums. Ar katru dienu spriedze pieauga, mēs dzirdējām par “interfrontes” plāniem rīkot nekārtības, mēs savām acīm redzējām, kā trasējošās lodes lidoja pie Iekšlietu ministrijas ēkas. Tai vakarā, stāvot uz Ministru kabineta ēkas jumta un redzot netālu notiekošo, nepameta sajūta, ka nākamais mērķis varam būt mēs.
Šodienas acīm raugoties, varbūt izklausās tāda “romantiska veču pasēdēšana”, bet diez vai kāds gribētu redzēt savā priekšā ar tādu spītu un cīņassparu bruņojošos spēcīgus vīrus, kas bez grūtībām nēsāja smilšu maisus barikāžu būvei un ar vienu roku mierīgi cilāja VEF mehāniķu izgatavotos stekus no dzelzs armatūras. Esmu pārliecināts, ka mūsu – bobslejistu saimes toreizējais noskaņojums uzmundrināja arī citus barikāžu dalībniekus. Mēs bijām kopā ar visiem – cilvēkiem, kas nāca un brauca no malu malām, lai aizstāvētu Latviju. Tāpēc ir ļoti skumji šodien lasīt izteikumus, ka bobsleja saime “klanās krieviem”. Vai varam salīdzināt notikumus pirms 30 gadiem, tā laika situāciju un šodienas administratīvās nesaskaņas, kas rodas sporta aprindās dažādu iemeslu dēļ?
“Kauja” par savu identitāti pēc barikādēm
Mūsu toreizējais lēmums varēja pārvilkt treknu svītru Latvijas bobsleja nākotnei. Visa labākā tehnika, visas treniņu iespējas, finansējums, medicīniskais atbalsts – tas viss “palika” Maskavā. Mēs bijām komanda bez nekā. Tikai ar savu pārliecību par to, ka Latvijai ir jābūt pasaules bobslejā!
Pēc barikādēm sākās jau citas “kaujas” – sporta arēnā. Mēs nevarējām startēt, jo nebijām atzīti starptautiskajā federācijā, taču mēs par savu naudu noīrējām autobusu un braucām uz Vāciju, kur notika sacensības. Stāvējām trases malās ar Latvijas karogiem, gājām runāties ar citiem sportistiem, ar federācijas vadību, stāstījām, kas notiek, kādēļ tā rīkojamies, kāds ir mūsu mērķis. Mums pa pēdām staigāja ārvalstu TV kanāli, jo nekas tāds bobslejā līdz tam nebija piedzīvots.
Mēs savu vietu “zem saules” izcīnījām un jau nākamajā gadā startējām zem Latvijas karoga Ziemas olimpiskajās spēlēs Albervilā. Nē, rezultāti nebija ne tuvu tādi, kā iepriekš un daudzi mūs norakstīja, sak’- beidziet muļķoties ar savu bobsleju, nekas te nebūs. Diez, ko šie skeptiķi teiktu tagad, kad mums ir gan pasaules čempioni, gan olimpisko spēļu čempioni un medaļnieki.
Bobslejs, skeletons, kamaniņas – visi šie ziemas sporta veidi Latvijā ir un būs populāri. Tie ir viens no Latvijas ziemas sporta stūrakmeņiem, lai kā mūs kritizētu un mēģinātu ar dažādiem paņēmieniem “izslēgt” no Latvijai nozīmīgu sporta veidu klāsta. Latvijas bobsleja un skeletona saime ir pierādījusi, ka ir gatava aizstāvēt Latvijas vārdu pasaulē jebkādos apstākļos gan pirms 30 gadiem, gan šodien.