Ķipurs, kurš kopā ar Vladimiru Kozlovu 1988.gada olimpiskajās spēlēs Kalgari uzvarēja divnieku konkurencē, kā treneris strādājis ar ASV, Šveices, Kanādas un Francijas bobsleja izlasēm. Šobrīd viņš gatavo labākos Latvijas jaunos bobslejistus jaunatnes olimpiskajām spēlēm, kas 2020.gada janvārī notiks Lozannā.
“Kad sāku bobslejista karjeru, biju jau diezgan nobriedis sportists, pāri 20 gadu vecumam,” ienākšanas bobslejā salīdzināšanu savā laikā un šodien ar savu iesaistīšanos bobslejā sāk Jānis Ķipurs. “Vieglatlētikā lodes grūšanā un diska mešanā jau biju pabijis Latvijas jauniešu un junioru izlasē. Pēc tam vēl divus gadus pavadīju armijā, tai skaitā sporta rotā. Turpināju trenēties, atgriezies no armijas, un tad pieteicos bobslejā. Tomēr bobslejā bija pavisam cits līmenis, ne tas, pie kura biju pieradis vieglatlētikā. Tas bija nesalīdzināmi profesionālāk un grūtāk, bet es spēju sevi motivēt, ka iespēja ir jāizmanto. Sakostiem zobiem gāju visam procesam cauri un nokļuvu tur, kur nokļuvu (līdz olimpiskajam zeltam. - aut.).”
Šobrīd ir cita situācija. Nav milzīgo PSRS cilvēku un finanšu resursu, un mainījusies ir jauniešu uztvere, kā arī radušies daudzi citi pievilcīgi sevis nodarbināšanas veidi.
“Mums toreiz tā bija ļoti retā iespēja sevi pierādīt augstā līmenī. Daudz tādu iespēju Padomju Savienībā nebija, ja nu vienīgi iekļūt izlasē un piedalīties starptautiskās sacensībās,” toreizējo situāciju raksturo treneris. “Tagad jauniešiem ir milzīgas izvēles iespējas. Durvis vaļā ir visādā ziņā, un jaunieši to izmanto. Tāpēc ieiešana sportā ir savādāka. Viņus nākas papildus motivēt. Mūs motivēt nevajadzēja – ārzemju braucieni, izlase, cerība piedalīties olimpiskajās spēlēs... Tā bija milzīga motivācija.
Šodien mums jāspēj jaunieši ieinteresēt un motivēt izvēlēties ceļu sportā, konkrēti – bobslejā. Gan treneriem, gan Latvijas Bobsleja un skeletona federācijai jāmāk viņi nostādīt uz pareizā ceļa. Nevar tā būt, ka federācija tikai visu dod un viņiem ar baltiem cimdiem tas jāpaņem un jābrauc. Tomēr tāda brutāla izdzīšana, kāda bija mums, šobrīd nestrādās. Ir nepieciešams kompromisa variants, kad sportistiem ir jādod iespēja. Un, kad viņi ir iekļuvuši komandā, viņiem jāpalīdz un jāievirza profesionālajā gultnē. Tad jau viss būs atkarīgs no pašiem sportistiem. Mums pašlaik bobslejs ir tik augstā līmenī, ka praktiski jebkurās sacensībās varam cīnīties par medaļām, un attieksmei jābūt visprofesionālākajai. Tikai tie sportisti, kas spēs sev piešķirt visaugstāko motivāciju, spēs virzīties uz priekšu. Tie, kas gribēs iet pa vairākiem ceļiem dzīvē, nenokļūs tur, kur mēs ceram, ka viņi nokļūs.”
Ķipurs ar prieku trenē pašreizējos trīs viņam uzticētos 15 gadus vecos jauniešus. “Pašlaik jaunieši ir pirmsākumos. Un es teiktu, ka šobrīd viņiem āķītis ir ieķēries lūpā. Mans uzdevums, tai skaitā, ir strādāt tā, lai viņi nenorautos no āķa. Talants viņiem ir. To es kā treneris, kas strādājis ar dažādas klases sportistiem, tai skaitā ilgstoši ar augstas klases sportistiem, varu apgalvot. Janvārī būs jaunatnes olimpiskās spēles. Redzēs, kā viņiem tur veiksies, cik viņiem liela saglabāsies motivācija, un turpināsim soļot pa trepītēm uz augšu. Cerības uz viņiem ir, bet to rādīs laiks, kā viss sakārtosies.”
Ķipurs bobslejā ir atgriezies pēc vairākiem biznesā pavadītiem gadiem, saikni ar bobsleju pārsvarā uzturot komentētāja lomā.
“Tā ir augstas klases komanda. Man tas ir svarīgi,” olimpiskais čempions ir apmierināts ar profesionalitāti Latvijas bobslejā. “Jūtu, ka attieksme ir nopietna. Tad ir prieks strādāt un ieguldīt savu laiku un zināšanas.”
Ķipurs kā pilots ir 1988.gada olimpisko spēļu čempions divniekos un bronzas medaļas ieguvējs četriniekos, 1984.gada Eiropas čempions un 1987.gada vicečempions, kā arī 1989.gada pasaules meistarsacīkšu bronzas ieguvējs divniekos.
VVZ
Vīle