Kādas ir sajūtas pēc olimpiskās debijas?
Man bija milzīga bauda te slidot. Ledus ir lielisks, publika – satriecoša. Tā ir vistīrākā bauda būt šādās sacensībās, jo ne katram sportistam vispār izdodas te nokļūt. Un tas ir milzu gods pārstāvēt savu valsti. Sacensties ar pasaules labākajiem ir milzu pieredze. Man ļoti patika. Pozitīvas emocijas.
Pakomentē, lūdzu, savu sniegumu īsajā programmā!
Man praktiski viss sanāca. Diemžēl arī kļūda sanāca. Neizpildīju lēcienu, kuram jābūt vissarežģītākajam manā programmā. Visas sezonas gaitā ne reizes tajā nekļūdījos, un, lūk, olimpiskajās spēlēs tas, protams, nepadevās. Visu pārējo labi izdarīju. Protams, bija nelielas neprecizitātes, bet, lai tās pamanītu, vēl ir jāzina, uz ko skatīties. Uzskatu, ka noslidoju labi. Skatītāji un tiesneši programmu uzņēma labi. Esmu apmierināts.
Sākotnēji neizdevušais lēciens tika daļēji ieskaitīts, bet pēc tam tas tika labots. Vai pamatoti?
Es saņēmu mīnusu. Lēcienu izpildīju, taču nenoturējos kājās. Varbūt pat nedaudz nepiegriezu. Precīzi vēl nezinu, jo jau fokusējos nākamajām darbībām. Lēciens bija tikai viens no elementu virknes. Teorētiski, tur bija jābūt sarkanajam un mīnusiem, jo bija kritiens. Citādi nemaz nevarēja būt.
Vai izdevās izpildīt visu pārējo?
Uzskatu, ka jā. Tiesa, vēl neesmu redzējis protokolu. Tikai punktus summā. Tomēr uzskatu, ka pārējais viss bija izdarīts labi. Pat ar plusiem.
Vai šīs sacensības atšķiras no citām svarīgām sacensībām, piemēram, Grand Prix posmiem? Tikai pieci riņķi vai vēl kaut kas šīs dienas padara īpašas?
Ar to, ka šīs ir krietni lielākas sacensības, labāk organizētas. Kur vien paskaties, visapkārt lērums cilvēku, kuri palīdz vai rūpējas par kārtību. Mēs visi gatavojamies šīm sacensībām ar lielāku atbildību. Visi ierodamies vienos formastērpos. Tas viss ievērojami atšķiras no manas personiskās pieredzes citās sacensībās. Turklāt šīs ir vienīgās tādas sacensības četru gadu laikā. Vismaz man tā ir. Vēriens vienkārši ir lielāks, iespaidīgāks.
Vai bija satraukums pirms programmas? Vai arī biji pārliecināts par sevi?
Jā, ļoti satraucos. Man ļoti reti sanāk slidot pēdējam grupā. Un tas patiesībā ir ļoti sarežģīti man. Nosēdēt, nogaidīt, psiholoģiski sagaidīt iznākšanu uz ledus ir ļoti sarežģīti. Man pie tā jāstrādā. Jāiemācās slidot pēdējam grupā. Visi izklaigājās: “Olimpiāde, olimpiāde!” Tāpēc, ka visi apkārtējie pret šo attiecas daudz nopietnāk, arī tu pats iegūsti papildus satraukumu, kļūsti piesardzīgāks, uzvedies ne gluži tā, kā parasti.
Konkurentu programmas skatījies?
Nē. Vispār man nepatīk skatīties līdz savam slidojumam. Tikai tagad vēlos paskatīties pēdējo grupu. Taču tas jau ir pēc manis paša slidojuma.
Kurš, tavuprāt, ir favorīts uz panākumu?
Paskatoties olimpisko spēļu vēsturi, pēdējās trīs spēlēs zelta medaļas izcīnīja daiļslidotāji, no kuriem neviens to negaidīja. Tikai tāpēc, ka viņi slidoja tīri, bet pārējie centās no sevis izspiest visu sulu, un viņiem neizdevās visu izpildīt tīri un skaisti. Sanāca tā, ka viņu risks neattaisnojās, un viņi zaudēja. Šeit katrs daiļslidotājs ir labs, jo viņš vismaz tika līdz šejienei. Šeit ir visi labākie, un daudzi no viņiem var izcīnīt zelta medaļu.
Tu arī šodien riskēji? Vai arī šī bija programma, kura bija jāizpilda teju aizvērtām acīm?
Teorētiski šī bija programma, kura man jāzina kā pieci pirksti. Man ar lēcieniem ir tendence, ka nedēļu sanāk, mēnesi nesanāk, pēc tam atkal sanāk. Tos visu laiku jāpielāgo, jāpieslīpē. Kā ģitāra – ja to ilgi nespēlē, tā jānoskaņo. Tieši tāpat ir ar lēcieniem. Un ne vienmēr sanāk tā, ka lēcieni ir pieslīpēti tieši tajā brīdī, kad tas visvairāk vajadzīgs. Nekad nav iespējams būt gatavam par simt procentiem.
Kāds mērķis izvēles programmā?
Noslidot tīri un skaisti.
Ziemas olimpiskajām spēlēm Phjončhanā seko līdzi - Diena.lv/phjonchana2018!