Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Talantīgais riteņbraucējs Neilands: Pirms Murjāņiem rezultātu šosejas riteņbraukšanā man nebija

Velo sezonas noslēgumā Latvijas Riteņbraukšanas federācija uz lielo sarunu aicināja „Rietumu – Delfin” komandas Kuldīgas riteņbraucēju Kristu Neilandu, kurš intervijas pirmajā daļā vairāk pastāstīja par savas karjeras pirmsākumiem, pirmo uzvaru, mācībām Murjāņu sporta ģimnāzijā un citām interesantām lietām. Intervijas otro daļu, kur Krists Neilands atskatās uz pievienošanos „Rietumu – Delfin” komandai un pirmo sezonu U23 grupā, lasiet trešdien.

Riteņbraukšanas sezona Latvijā straujiem soļiem tuvojas noslēgumam. Tev šis gads bija īpašs ar to, ka debitēji U23 vecuma grupā. Kā tu pats vērtē aizvadīto sezonu?

Šī sezona bija ļoti smaga. To nevar salīdzināt ar junioru un vēl senākiem laikiem. Viss ir citādi - gan braukšanas stils, gan kilometrāža, gan citas lietas. Arī sacensību bijis krietni vairāk. Šosezon sacensību kilometrāža bija trīs reizes lielāka nekā pagājušajā gadā. Domāju, ka, pirmo gadu braucot U23 grupā, sezona bija tīri normāla, ņemot vērā, ka tik augsta mēroga sacensībās nekad iepriekš nebiju braucis.

Pastāsti arī par citām atšķirībām, kas U23 grupā ir savādāk nekā junioros?

Lielākā atšķirība ir tā, ka junioru vecumā tas lielais blieziens ir jau no paša sākuma. Kā pirmajos kilometros riteņbraucēji uzņem augstu tempu, tā tas tāds tiek turēts līdz pat finišam. U23 grupā tas jau ir nedaudz profesionālākā līmenī. Lielais peletons bieži vien ļauj aiziet atrāvienam, bet pēc kādiem 100 kilometriem sākas īstās sacensības. Arī kultūra, braucot peletonā, ir atšķirīga. Junioros ir ne nu gluži bērnu līmenis, bet viņi vēl nav tik pieauguši un nesaprot daudzas tādas lietas, kas U23 jau ir pašsaprotami.

Kāda bija tava pāreja uz U23 grupu?

Bija grūti, jo man uzreiz bija jāsacenšas ar trīs gadus vecākiem braucējiem. Pēc pirmajām sacensībām domāju: „Kur esmu iekūlies un kas šeit notiek?” Pamazām sāku iebraukties un arī pierast pie tā, kā brauc lielie.

Turpinot par tavu karjeras sākumu, pastāsti, kā Tu sāki nodarboties ar riteņbraukšanu?

Jā, es to atceros. Es Kuldīgā biju izmēģinājis daudzus sporta veidus, bet neviens no tiem man īsti nepatika. Man bija deviņi gadi, kad mammas draudzene pastāstīja par iespēju trenēties riteņbraukšanā no desmit gadu vecuma. Tieši pēc trim dienām kļuvu par gadu vecāks, un tad arī uzreiz aizgāju uz sporta skolas riteņbraukšanas nodaļu. No sākuma, protams, mani uz šosejas nelaida. Es divus gadus braucu velokrosus pa mežu. Pēc tam, kad nokārtoju velosipēdista tiesības, arī izlīdu uz šosejas. Sākumā šosejas riteņbraukšana man nemaz nepatika un nepadevās, vairāk biju iecienījis velokrosus. Šoseja man labāk aizgāja tikai Murjāņos, kad trenējos pie Ernesta Pūces.

Kurš bija tavs pirmais treneris?

Jau minēju, ka sāku trenēties Kuldīgā. Mans pirmais treneris bija Agris Kimbors. Viņš man ļoti daudz palīdzēja karjeras sākumā. Agris man ir iemācījis pamatlietas. Pateicoties viņam, sapratu riteņbraukšanas būtību, visu, kas notiek. Kopā braucām uz pirmajām sacensībām, kur Agris man stāstīja par to, kur un kā jābrauc. Kopumā manam pirmajam trenerim ir ļoti liels nopelns tajā, ko esmu sasniedzis. Esmu viņam pateicīgs par to.

Cik vispār riteņbraukšana Kuldīgā bija populāra tavas karjeras pirmssākumos?

Kad sāku trenēties Kuldīgā, mēs kopumā bijām diezgan daudz riteņbraucēju. Bija daži zēni, bet vairāk bija junioru. Agris ar mums visiem kopā strādāja. Protams, katram bija atšķirīgi treniņa uzdevumi, bet kopumā sākām treniņu kādi 15 cilvēki. Tagad Kuldīgā situācija ir mainījusies. Ir jauns treneris – Mareks Maļinovskis, kurš vairāk trenē mazos riteņbraucējus. Agris nu jau kļuvis par sporta skolas direktoru un deputātu.

Atceries savu pirmo uzvaru riteņbraukšanas sacensībās?

Tas bija Kuldīgas velokross. Startēja riteņbraucēji arī no Rīgas, Liepājas, Ventspils un citām vietām. Man izdevās izcīnīt uzvaru zēnu grupā. Pirms zēnu grupas es  sacensībās nemaz nevarēju startēt. Atceros, ka man bija tikai treniņi mežā. Vispār pirmās sacensības man bija Dunalkā, no kurienes nācis arī Eiropas vicečempions Andžs Flaksis. Šajās sacensībās jau pirmajā reizē izcīnīju otro vietu un kāpu uz pjedestāla. Nākamās sacensības bija jau minētais Kuldīgas kross.

Kad tu saprati, ka ar riteņbraukšanu vēlies saistīt lielāku savas dzīves daļu?

Tas notika pēc devītās klases beigšanas Murjāņos. Man jau iepriekš patika riteņbraukšana, bet tieši pēc pamatskolas beigšanas sapratu, ka patiešām vēlos ar to saistīt savus turpmākos plānus.

Pastāsti par to, kā tu nokļuvi Murjāņu sporta ģimnāzijā?

Kad mani paņēma Murjāņos, man nekādu rezultātu šosejas riteņbraukšanā vēl nebija. Vasarā pirms astotās klases Kuldīgā notika šosejas riteņbraukšanas sacensības. Es zināju, ka tajā laikā Murjāņos notiek jauno audzēkņu uzņemšana. Kuldīgas sacensībās klāt bija arī Murjāņu treneris Ernests Pūce, ar kuru arī aprunājos par iespējām tikt šajā skolā. Viņš zināja mani, bet teica, ka skatīsies, kā būs ar uzņemšanu. Vēlāk arī guvu iespēju mācīties tur.

Tikt Murjāņos vairāk bija tava paša iniciatīva, nevis tobrīd sasniegto rezultātu nopelns?


Jā, tā tas bija. Domāju, ja pats nebūtu runājis ar Ernestu Pūci, tad es Murjāņos, vismaz astotajā klasē, nemācītos. Ja godīgi, es uzskatu, ka mani uzņēma tāpēc, ka nebija lielas izvēles. Līdzīgi ir arī tagad,- nav sportistu, ko uzņemt, bet tajā pat laikā zinu, ka agrāk bija liela cīņa par to, kuru izvēlēsies.

Kā jau tu pats minēji, sākumā tavi rezultāti šosejas riteņbraukšanā nebija paši augstākie. Kā tu iejuties Murjāņos un kā sāka attīstīties rezultāti?


Pirmais gads bija grūts. Pēc tā es pat gribēju iet prom no skolas. Liela progresa man sākumā nebija, bet es tomēr paliku. Devītajā klasē es kļuvu apzinīgāks, klausīju, ko teica treneris un darīju visu, kas bija jādara. Tas deva rezultātu. Vecākajos jauniešos man bija jau liels progress, kas arī veicināja patiku pret riteņbraukšanu. 11. klasē sapratu, ka Murjāņos īstenībā ir zelta dzīve, lai varētu trenēties. Es nedomāju, ka, trenējoties Kuldīgā vai jebkur citur Latvijā, man būtu tik augsti rezultāti, kādi man bija junioru gados. Daudzi sūdzas par ēdināšanu un citām lietām Murjāņos, bet īstenībā nav tik traki. Tagad, pēc skolas pabeigšanas, kad pašam ir jādomā pa ēšanu, dzīvošanu un citām lietām, man patiesībā gribas pat atgriezties tur.

Kas tevi atturēja no Murjāņu pamešanas?

Vecāki ļoti gribēja, lai palieku un trupinu cīnīties. Ja godīgi, es domāju, ka es tik un tā nebūtu aizgājis prom, bet gribēšana to darīt man bija. Pie sevis izdomāju, ka pamēģināšu vēl vienu gadu. Pēc pirmā gada man bija bail, ka treneri mani neizmet, jo rezultāti nebija tik labi, kā vēlētos, bet izdzīvoju.

Riteņbraukšanā liela nozīme ir gudrai galvai. Kā Tev veicās ar mācībām skolā?

(Smaida) Ar mācībām īstenībā bija briesmīgi. Bija daudzi priekšmeti, ko nesapratu, un man nebija laika tos mācīties. Es arī nebiju no tiem, kurš sevi grib piespiest mācīties. Man labāk patika slinkot. 11. un 12. klasē bija tā, ka nebija laika, kad mācīties, jo visu laiku bijām sacensībās citās valstīs.

Bet skolu pabeidzi sekmīgi...

Jā, protams. Ja godīgi, tad 12. klasi pabeidzu pat ļoti labi. Nevienā citā no gadiem tik labas atzīmes man nebija bijušas. Es pratu īsajos brīvajos brīžos saņemties, sagatavoties eksāmeniem un tos nokārtot.

Atskatoties uz jau sasniegto, kas, tavuprāt, veicināja straujo progresu?

Kā jau minēju, jauniešu vecumā es kļuvu daudz apzinīgāks. Darīju pat vairāk nekā bija jādara. Tāpat reizēs, kad treneris nebija uz vietas un tika atstāts uzdevums, kas jāpaveic, daudzi izdomāja aiziet uzspēlēt datorspēles vai ko citu, bet es ņēmu savas velokurpes un gāju rakt. Izpildīju visus trenera norādījumus, un pat vairāk. Jūtot progresu, pašam gribas arvien vairāk strādāt un attīstīt sevi.

Kādas ir spilgtākās atmiņas no Murjāņu laikiem?

Visvairāk man paliks atmiņā tas, kā es kopā ar Raivi Sarkanu (Latvijas junioru izlases riteņbraucēju) vilkām internetu uz kopmītnēm (smaida). Var teikt, ka mēs zagām internetu no skolas. Pēc tam gan no skolotājiem kārtīgi dabūjām. Atceros, ka mēs paši izurbām caurumus sienās un ar naglām piesitām vadus. No skolas datoriem zagām arī IP adreses, lai varētu tikt pie laba interneta istabiņā. Šis atgadījums bija pats labākais. Parasts cilvēks nekad nezinās to, kāda ir Murjāņu dzīve. Tā ir jāizbauda.

Vecākajos junioros tev izdevās izcīnīt vienu no savas karjeras lielākajām uzvarām „Tour de Lodz” velobraucienā Polijā. Pastāsti par šīm sacensībām.

Jāsāk ar to, ka es jau jaunākajos junioros braucu šīs sacensības, kas man deva lielu un vērtīgu pieredzi. Pēc gada es šeit atgriezos un jutos daudz labāk. Man bija laba pašsajūta. Pirmajā etapā man izdevās aizbraukt atrāvienā un pacīnīties par starpfinišiem. Es ieguvu gan vērtīgās bonusa sekundes, gan aktīvākā braucēja kreklu. Pēc pirmā posma kopvērtējumā biju ceturtais. Nākamajā dienā arī aizgāja septiņu cilvēku atrāviens, pie kura man izdevās pārcelties no grupas. Drīz mums piebrauca klāt vēl 20 sportistu grupiņa. Domāju, ka grupas finišs no šiem 30 sportistiem nebūs. Bez manis šeit bija vēl viens latvietis – Kristaps Krūmiņš, bet viņam vairāk interesēja grupas finišs. Pēdējos desmit kilometros notika aktīvi atraušanās mēģinājumi, kuriem visiem es braucu līdzi. Sanāca tā, ka beigās es paliku viens pats. Es līdz pat pēdējiem 200 metriem neticēju, ka man izdosies uzvarēt. Pēdējos divos etapos man atlika vairs tikai nosargāt savu dzelteno līderu kreklu. Man ļoti palīdzēja Andrejs Podāns, Krišjānis Beitāns un pārējie komandas biedri. Pēdējā etapā gan gandrīz sataisījām ziepes, tomēr ar Luksemburgas un Austrijas sportistu palīdzību mums izdevās nosargāt manu uzvaru kopvērtējumā.

Daudzi šosejas riteņbraukšanu uzskata par individuālo sporta veidu. Kāds ir tavs viedoklis šajā sakarā?

Nevar peletonā uzvarēt viens pats, tikai ar saviem spēkiem. Visas komandas sastrādājas. Riteņbraukšanā lomas ir sadalītas, viens palīdz otram ar mērķi sasniegt augstāku rezultātu. Komandu līderi sacensībās var mainīties. Svarīgi, kā sportisti jūtas un kādas ir viņu spējas attiecīgajā trasē. Komandai ir jābūt vienotai, starp sportistiem nedrīkst būt nekāda veida konfliktu, jo tas iespaido psiholoģisko stāvokli un negatīvi atsaucas uz rezultātu.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!


Jaunumi

Vairāk Jaunumi