Tikpat vienkārši, cik šokējoši. Vai vienkārši šokējoši. Vai šokējoši vienkārši. Atceraties senās spēles ar pieturzīmēm, kuru trūkums vai, tieši otrādi, lietojums maina domu uz pretējo?
Ko jūs darītu, ja jūs ieliktu cietumā? Rīgas brīvostas pārvaldnieks Leonīds Loginovs tādā gadījumā krāsotu sienas un būvētu kuģus. Taču, ja viņu cietumā neieliks, viņa "valdīšanas" gals, kas daudziem šķitis gandrīz neiespējams, tomēr samanāms. Proti, par Nemirstīgo Kašķeju dēvētā amatpersona, kas pašreizējā krēslā cieti sēž jau veselu pilngadību – 18 gadu –, šo gadu gatavs noslēgt ar iešanu pensijā. Jeb, kā pats saka, "tīties prom". Vismaz tā viņš apgalvo intervijā SestDienai.
Senie, laika pārbaudi izturējušie teicieni nav tāpat vien radušies. Ja izglītības ministrs Kārlis Šadurskis būtu dzirdējis to, kurā par vilkiem, lāčiem un bēgšanu runa, visticamāk, nebūtu vis vairījies no viena, zinādams, ka tādēļ otram tik un tā nāksies uzskriet. Vēl vairāk, ja viņš būtu bijis Kamčatkā vai jau lasījis SestDienas ceļojumstāstu, zinātu, ka no lāčiem, piemēram, vispār labāk nebēgt – tik un tā viņi skrien ātrāk.
Lai tiktu pie godalgām un varētu nevis sevi dedzināt ar neiespējamiem sapņiem, bet mērķtiecīgi iet uz augstākajām virsotnēm, redz, svarīgi arī, pie kāda vīra meitene tiek. Tā vismaz saka pieredzējušais pludmales volejbola treneris Aigars Birzulis. Nekādi nevar nepiekrist – jo kāda gan tur olimpiāde un zelta spožums, ja mājās strīdi par trauku mazgāšanu vai piedegušām vakariņām?
Kamēr Rīgas mērs turpina neveiksmīgās cīņas ar, šķiet, nu jau kašķejiska vēriena remontdarbiem galvaspilsētas centrālajās ielās (vienu bedri aizlāpa, trīs vietā), bet lietus vasaras pēdējo mēnesi pārvērtis gandrīz mūžīgā upē, kas apskalo no visām pusēm, īpaši augšas, Carnikavas nēģi sarosījušies svētkiem. Precīzāk, ne jau nēģi, bet nēģu ēdāji jeb, kā cēli vietējos savā Latvijas ceļojumstāstā dēvē Elīna Kolāte, – cari.
Iziet cauri visai Latvijai kājām. Tāds, nu jau šķiet, pirms veselas mūžības un, tā teikt, pavisam citā dzīvē, bija mans pamatojums, kāpēc izlēmu iet svētceļojumā uz Aglonu. Kopš tā laika daudz jūru aizviļņojis, tehnoloģijas attīstījušās, pasaules tuvāk un tālāk jukušas un atkal cēlušās, bet sajūtas par putekļainā ceļa un Latvijas skaistumu palikušas.
Kā tas ir – pārstāvēt valsti nevis tikai dažu desmitu vai simtu, bet visas pasaules priekšā? Zināt, ka ar ilgstošiem treniņiem un nepārtrauktu savu līdzšinējo robežu pārkāpšanu esi izcīnījis iespēju sacensties ar visvislabākajiem? Vēl vairāk – ko tādā mirklī, tikai īsu brīdi pirms "viss patiešām sācies", nozīmē nest savas valsts karogu, nepaklupt un zināt, ka miljardiem acu visā pasaulē tevi vēro?
Šīs nedēļas SestDienas numura tēmas padevušās tādas vasarīgas, saistītas ar zvejnieku svētkiem, saules pielietiem vīnogu ķekariem Latvijas vīna reģionā Sabilē un brašiem skautu pārgājieniem birzīs un norās. Par zvejnieku svētkiem viss caurmērā skaidrs, tie pastāvēs arī tad, kad pašu zvejnieku vairs nebūs, tāpat kā mēs Dziesmu svētkos dziedam par igauņu aplenkto Gaismas pili un raudošo Staburadzi, un kad mazie lucīši, kādus šodien vēl var dabūt labākajos Rīgas jūras līča Kurzemes piekrastes krodziņos, mums šķitīs īsti milzeņi (sk.
Sapņodami par nemirstību, cilvēki reizēm arī aizdomājas, vai tiešām būt nemirstīgam būtu tik labi, kā pirmajā brīdī liekas. To šajā dzīvē diemžēl nav iespējams pārbaudīt, bet vienu citu lietu gan varu pateikt – dzīve kopā ar nemirstīgajiem ir liels pārbaudījums mirstīgajam.Nez kāpēc vasarā man par to iznāk pārliecināties biežāk – piemēram, kad, veicot pagriezienu no mazākas nozīmes ielas uz galvenās vienvirziena ielas vai arī no stāvvietas vienvirziena ielas kreisajā malā sākot braukšanu, manai automašīnai gar ausīm, respektīvi, gar pašu automašīnas purnu, aizsvilpo kārtējais pa šo vienvirziena ielu pretējā virzienā ripojošais nemirstīgais riteņbraucējs vai riteņbraucēja.
Esat kādreiz gulējuši zālē un vērojuši debesis? Mākoņus, kas veido visas tās balti mīkstās figūras, aizpeld garām un mainās atkal jaunās ainavās. Veselas filmas veidojas galvā.