Iedomājoties Rīgas kanālu, pirmā prātā nāk kāda anekdote, kuras varonis ir reāls personāžs, aumež stingrs fizikas skolotājs, kurš vēlāk vadījis Fizikas katedru Rīgas Medicīnas institūtā un arī eksāmenos bijis nežēlīgi stingrs.
Basketbola treneris Mārtiņš Gulbis par zaudējumu kā sākumu, nepadarītiem mājasdarbiem, dāmu trenēšanu un to, ko mūsdienu basketbolā spēlētājs vairs neredz.
Latvijas Universitātes padomes priekšsēdētājs Mārcis Auziņš par izglītības saistību
ar jūtu patiesumu, lēndomāšanas svarīgumu, reālām un iedomātām bailēm no
mākslīgā intelekta un par sacerējumu lielo nozīmi skolu neformālajās reformās.
Par to, kurš ir visdzīvākais krustojums Vecrīgā, galva nav dikti jālauza – tas ir tas krustojums, kur Kaļķu iela, nākdama no Daugavas un Rātslaukuma puses, satiekas ar ielu, kas no Doma laukuma līdz šim krustam ir Šķūņu iela, bet krustojuma otrā pusē uz Pēterbaznīcu jau aiziet Skārņu iela.
Gandrīz jau biju noticējis globālajai sasilšanai un samierinājies ar to, ka šī parādība nozīmē nebeidzamu lapu pūtēju ārdīšanos Rīgā jau no paša rīta, jo globālās sasilšanas laikā lapu pūtējs nevar bez darba stāvēt, gaidot, kad tad beidzot iestāsies rudens un varēs sacensties ar vēju lapukaudžubolā, kura princips ir vienkāršs – kurš kuru.
Šī rubrika gan ir veltīta jaunu krogu jeb, kā senāk teica, sabiedriskās ēdināšanas vietu apskatam, kā arī ieskatam tādos krogos, kuros sen nav būts. Vārdu sakot, šajā rubrikā ir runa par to, kas jauns ir atvēries vai kas senāks turpina darboties. Taču šoreiz nevaru nepieminēt kādu sabiedriskās ēdināšanas vietu, kuras vairs nav, jo tās izzušana man nāca kā liels un nepatīkams pārsteigums.