Vārdu sakot, kad Rīga sāk atgādināt kapraču sacensību arēnu un ar lapu pūtējiem bruņotu zombiju apsēstu vietu, rīdzinieks dodas pretī rudenim kaut kur pēc iespējas tālāk no savas dzimtās pilsētas, kavēdamies nostalģiskās atmiņās, ka senāk, kad lapu pūtēji vēl nebija izdomāti un progresīvie domnieki piedzimuši, tādas nebeidzamas trokšņošanas Rīgā nebija. Nu, ja kaut kur kaut ko cēla, tad nācās sadzīvot ar pāļu dzinēja jaudīgajiem belzieniem, bet tā nebūt nebija ikdiena, ikdienā pie trokšņa varēja pieskaitīt tikai krievu iznīcinātāju pārlidojumus no Rumbulas līdz jūrai un atpakaļ, bet lapu pūtējs diemžēl ir daudz lēnāks par iznīcinātāju, tas tev nav kaut kāds čiks un viss, tas tavas bungādiņas plēš lēni un ilgi. Nuja, vēl bija gan tādi trokšņa avoti kā hruščovku logā izliktas tumbas, kas demonstrēja licēja muzikālo gaumi un pašu faktu, ka viņam tādas tumbas un mūzikas ieraksti ir, bet šis troksnis noteikti nebija tik jaudīgs kā to diskotēku skaņas viļņi, kas tagad sestdienu vakaros pāršalc Pārdaugavu no Andrejsalas.
Tātad – prom no Rīgas! Bet kur? It kā loģiskāk būtu uz Siguldu, uz zelta rudeni, bet arī te remontētāji jau ir aizsteigušies priekšā un uztaisījuši pirms Siguldas tādu sastrēgumu, ka jābrauc kur citur. Ar braukšanu pārāk tālu uz ziemeļiem gan uzmanīgi, ja ceļā aizmirsīsieties, varat nejauši iebraukt Igaunijā, un tas ir bīstami, tur cietsirdīgie igauņi ir sacerējuši tik lielus sodus par ātruma pārsniegšanu (turklāt dažam labam esot atsūtīta depeša pat par to, ka atļautais ātrums pārsniegts par diviem kilometriem), ka man nākas pārskatīt attieksmi pret vēsturi. Proti, senāk es uzskatīju par pārspīlētiem vai vienpusīgiem dažu Latvijas vēsturnieku apgalvojumus, ka 1919. gadā igauņu karaspēks Latvijā ir vairāk laupījis nekā palīdzējis brīvības cīņās, taču pēc šādu soda ciparu saņemšanas gribot negribot jāsliecas domāt, vai tik šiem vēsturniekiem nav taisnība.
Kur par to vislabāk domājas? Cēsīs, kur ir piemineklis latviešu un igauņu kopējām brīvības cīņām. Pietiekami tālu līdz Igaunijai, lai varētu bez liekām emocijām izvērtēt mūsu brāļu iekš Livonijas devuma gaišās un pārējās puses, un pietiekami tālu arī no Rīgas, turklāt pilsēta skaista un, kopš Valmiermuiža padevusies Cēsu alum, drīz vien varēs arī pretendēt uz Vidzemes kultūras galvaspilsētas statusu. Galu galā Cēsīs dzīvo latviešu dzejas pēdējais, tātad vienīgais, dzīvais klasiķis Jānis Rokpelnis. Ar viņu SestDiena nesen pasēdēja vienā pasēdēšanai ļoti piemērotā vietā. Vispār Cēsīs tādu vietu ir diezgan daudz, mēs šoreiz bez ilgas domāšanas notapām vienā no kulturālākajām – kultūras telpā Mala, ne pārāk tālu no minētā pieminekļa. Pavadījām te labi daudz laika kulturālā sarunā par dzejas pasaulīgo un pārpasaulīgo dabu – runājām tik ilgi, ka beigās tikai ar garīgo barību vien nepietika. Mala baro veģetāri un vegāni. Nomēģinājām, kā te garšo, un, ziniet, – ir tik patīkami dažreiz uzēst ko veģetāru, ja neesi atkarīgs no veģetārisma ideoloģijas! Māk te tās zāles un dārzeņus savīt un sastādīt garšīgos veidojumos, dažs pat tāds, ko ēst ir daudz patīkamāk nekā izrunāt, – vraps, protams. Kad esi tā veģetāri paēdis, arī skats uz latviešu un igauņu attiecību vēsturi vairs nav tik asinskārs.
KRITIZĒ UN SLAVĒ EGĪLS ZIRNIS
Mākslas telpa MALA
Adrese: Cēsīs, Lenču ielā 11
Atvērta
- C 12.00–22.00,
- Pk, S 12.00–01.00,
- Sv 12.00–19.00
SESTDIENA ĒDA
- Borščs ar sojas gabaliņiem 6,00
- Falafela vraps ar krāsnī ceptiem kartupeļiem 9,00
VĒRTĒJUMS
INTERJERS ★★★★
ĒDIENI ★★★★
APKALPOŠANA ★★★★★
ATMOSFĒRA ★★★★★
VĒRTĒJUMS. ĀRĀ LABI, IEKŠĀ LABI. Kamēr vēl bija silts, Malā ne tikai iekštelpās, bet arī ārā vietu, kur piemesties, bija papilnam.