Naskie visēdāji
Sižetu noskatījusies, atcerējos, ka maija sākumā ar fotogrāfu Kristapu viesojāmies mini Zoo Brīnumi, kas Ropažu novada Kākciemā. Toreiz zvēru dārziņa īpašniece Katrīna Ripa pie svītraino skunksu (Mephitis mephitis) voljēra lūdza uzvesties klusu, klusu, jo skunksu māmiņa Sofīra esot gaidībās. Ja apkārt nebūšot miera, viņa jaunpiedzimušos kucēnus varot pat apēst! Kā lai zina, kas notiek skunksu mātes galviņā gaidību laikā – varbūt viņa pēkšņi sadomā, ka kucēniem draud pasaulīgas briesmas? Lai vai kā, mēs toreiz uzvedāmies kā pelītes, un drīz Katrīna priecīga zvanīja, ka 16. maijā Sofīra dzemdējusi kucēnus (skunksu jaundzimušos gluži kā suņu bērnus dēvē par kucēniem – T. Š.). Katrīna aicināja raudzībās pēc mēneša. No Facebook redzētā iedvesmotu, mani divreiz nebija jālūdz.
Viesistabā plašā voljērā ņirbuļo jau septiņas nedēļas vecie skunksēni. Viņiem tādi peļu ģīmīši, spožas actiņas, mīksti un kupli ar brūnām un melnām svītrām izdaiļoti kažoki un ļoti kuplas astes. Kucēnus interesē cilvēki, bet pārlieku greizsirdīgā Sofīra mātes mīlestībā viņus satver aiz skausta, bīda čupiņā un velk šiem pāri segu – bērni vēl sargājami un lolojami. No Katrīnas skunksu mamma nebaidās, taču, kad jaunā sieviete paņem rokās kādu no kucēniem, Sofīra pārdzīvo un nepacietīgi gaida, kad mazo noliks atpakaļ.
Katrīna ieliek voljērā skunksu iecienīto dienišķo barību – biezpienu, jēlu olu, dārzeņus, sagrieztu speciāli pirktu tārpu un kaķu mīksto konservu maisījumu. No tādiem gardumiem skunksu ģimenīte nekad neatsakās. Zvēriņi metas ieturēt maltīti, un Katrīna priecājas: "Skunksi ir ļoti veselīgi. Par to liecina viņu možums, mirdzošie kažoki un lieliskā ēstgriba. Ja nu kas viņus apdraud, tad tikai aptaukošanās, jo skunksi ir ļoti ēdelīgi. Viņi ir visēdāji, bet īpaši garšo dažādi kukaiņi, ogas, dārzeņi, augļi, lapas, rieksti. Dabā skunksi nesmādē arī mazus dzīvnieciņus – peles, vardītes, čūskas, kurmjus utt."
Kā sīki tārpiņi
Katrīnas seju rotā gaišs smaids: "Man patīk eksotiskie dzīvnieki. Dzīvojot Rīgā, man bija divi skunksi, viņi visur staigāja man līdzi. Kad pārgāju dzīvot uz laukiem, savam mini Zoo Brīnumi no Polijas atvedu skunksu pārīti Sofīru un Big Barsu. Skunksi ir ļoti tīrīgi, vienmēr nokārtojas tikai kaķu kastītē. Viņiem patīk ķemmēšana, patīk, ka tos ņurca, mīļo, viņi labprāt plunčājas vannā. Skunksi nav blēņdari. Pretēji ziņkārīgajiem, enerģiskajiem un šiverīgajiem mājas seskiem skunksi neko negrauž, neskrāpē, neplēš. Viņi ir skaisti, flegmatiski un draudzīgi radījumi, tāpēc ļoti patīk mierīgiem cilvēkiem. Kaut skunksi skaitās krēslas dzīvnieki, manējie naktīs mierīgi guļ, jo dienā es ar viņiem rotaļājos, runājos, bieži samīļoju."
Katrīna nepacietīgi gaidīja, kad skunksu pārim, kam tagad jau katram divi gadi, būs bērniņi, un "rau, piedzima astoņi – divas skunksu meitenītes un seši puišeļi. Tā reti gadās, parasti pirmajā metienā dzimst tikai divi līdz pieci skunksi, turklāt Sofīra visu gaidību laiku bija slaika. Mazie šajā pasaulē ierodas akli, kurli, plikiņi, izskatās kā tārpiņi. Actiņas atveras tikai pēc trim nedēļām. Paaugušos es viņus no dobuma voljērā pārnesu uz istabu. Sofīra ir balta, tētis Big Barss melnbalts. Tagad redzat, ka jaunā paaudze – divi puisīši un viena meitiņa ir melnbalti, viens puisītis ar šokolādes krāsas svītrām, pārējie bēšām svītrām. Kad dzīvnieciņi būs vakcinēti un čipēti, viņi varēs doties uz jaunām mājām, taču divus es noteikti atstāšu sev. Droši vien tie būs Arabella un Armāni – Guči. Visiem vārdiem metienā jāsākas ar burtu A, tāpēc ir Amēlija, Apolons, Antonijs, Allans, Aramiss, Artemons."
Pagaidām eksotisko kārtā
Krievijā, Vācijā un Anglijā skunksi ir gandrīz tikpat populāri kā suņi, kaķi un seski, bet Latvijā simpātiskie dzīvnieciņ pagaidām ir eksotisko kārtā. Katrīna stāsta: "Dabā skunksi dzīvo Ziemeļamerikā, arī citur pasaulē. Viņi ir ziņkārīgi, taču slikti redz, tāpēc zvēriņus bieži nobrauc mašīnas. Labos apstākļos mājas skunksi dzīvo ap piecpadsmit gadiem, bet brīvībā, ja paveicas, trīs līdz piecus gadus. Latvijā dabā skunksi nav sastopami, bet ceru, ka kādreiz arī pie mums tie kļūs par iemīļotiem mājdzīvniekiem."
Bilstu – varbūt tā vēl nav noticis tāpēc, ka skunksi cilvēku acīs sabojājuši savu reputāciju ar faktu, ka briesmu gadījumā stresa pārņemtie zvēriņi apšļācot pretinieku ar smirdīgu suslu? Tik smirdīgu, ka tā aizbiedējot pat lāci. Šo smaku varot just pat kilometra attālumā, šķidrums izraisot nelabumu un dedzinot acis. Katrīnas viedoklis: "Skunksi apšļāc ienaidnieku tikai brīžos, kad runa ir par dzīvību un nāvi. Pieradinātie skunksi nekad neizdala smirdīgo šķidrumu, vismaz manā dzīvē tā nekad nav noticis. Es viņiem vīlēju un griežu nadziņus, klīnikā skunksus vakcinē, attārpo, ievada mikročipu, un šīs procedūras laikam nav gluži patīkamas, taču neviens zvēriņš nekad nav kādu apšļācis. Vajag prast pareizi apieties ar dzīvniekiem. Ja nu briesmās nokļuvušais skunkss kādreiz tiešām uz kaut ko tādu gatavojas, viņš laikus ieņem draudīgu pozu, vertikāli saslien gaisā asti un dod ienaidniekam laiku – liec man mieru, proties un mūc!"
Voljērā skunksu kucēni jau labprāt komunicē ar četriem citiem ģimenes mīluļiem – jaukajiem šitcu šķirnes sunīšiem. Savstarpēji apostoties, viņi pamazām pierod cits pie cita. Skunksu voljērā labi jūtas arī tur ierāpusies Katrīnas divgadīgā meitiņa Sabrīna. Dzīvnieciņi spēlējas meitenītei klēpī, mīļojas, Sabrīna glauda mazuļus. Šī sabiedrība mazajam cilvēkbērnam ir tīkama un saprotama, te nekad nebūs naida un ļaunuma. Arī skunksu bērni to jau likuši aiz mazajām austiņām.