Es šeit ciemojos 2005. gadā. Nora toreiz jūsmoja par savu šarmanto bastardu Piparu, par suņa uzticību un bezgalīgo pieķeršanos. Spēcīgo, dzīvelīgo, komunikablo Piparu nevarēja nemīlēt. Turpmākajos gados, ar Noru tiekoties, allaž apvaicājos – kā klājas manam draugam Piparam? Noras acis mirdzēja – Pipars bija dzīves laimīgs suns. Viņa nāve bija pēkšņa. Tāds zibens spēriens no saulainām debesīm.
Vārds pats atnāca
Pēc divpadsmit gadiem atkal ciemojoties pie Noras un Levana, pagalmā iepazīstamies ar pusotra gada veco suņu skaistuli Frīdu. Viņa ar svešiniekiem ir piesardzīga, bet, kad Aivars sāk fotografēt, Frīda kļūst tramīga – no kurienes tie atnācēji uzradušies un ko viņiem pie mums vajag? Noras mājīgajā virtuvē uzklausu stāstu par Pipara neiedomājami traģisko nāvi. Sešpadsmit gadu vecais Pipars bija enerģisks un veselīgs. Dzīvot viņam vēl un dzīvot, ja dārzā suņa ceļā nebūtu gadījies oranžs, pretīgs ap 10 cm garš Spānijas kailgliemezis. Pipars to norija, vēlāk izvēma, bet organisms jau bija saindējies. Nora domā – būtu Pipars jaunāks, varbūt izdzīvotu. Pieslēgšana sistēmai Ikšķiles veterinārajā klīnikā pagarināja suņa dzīvi tikai par pāris dienām.
Piparam bija karaliskas bēres pašā pavasara ziedonī. Viņš apglabāts dārzā vietiņā, kur sunim vienmēr ļoti patika atpūsties. Nora un Levans visu vasaru pārdzīvoja uzticīgā drauga nāvi. Pēc Pipara bija grūti iedomāties mājā citu suni, un Nora stingri teica – nekad nevienu vairs!
Mēneši ritēja, un, "kad Levans aizbrauca strādāt uz Vāciju vai devās uz Gruziju, mājās paliku viena – nav ne Levana, ne Pipara un apkārt liels tukšums! Rudens pusē atkal sākām domāt par suni. Levans teica – ņemsim tikai no patversmes!"
Pirms Ziemassvētkiem abi devās meklēt vīriešu kārtas kucēnu. Levans atceras: "Bijām vairākās patversmēs, suņu tur daudz, mums pat kļuva slikti no redzētā – apstākļi patversmēs labi, bet katra dzīva radība taču grib mājas un mīļus cilvēkus. Viņi rej, smilkst, raud, lūdzas, taču savu suni starp viņiem nesaskatījām!"
Stāstu turpina Nora: "Mums ir laba un sirsnīga paziņa Ludmila. Viņai Getliņos dzīvo draugu ģimene, tur esot arī divi suņi – labradora un vilka jaukteņi. Brīvā un skaistā mīlestībā 10. novembrī viņiem piedzimušas trīs kucītes, brauciet, skatieties! Kucītes? Mēs taču meklējām puiku! Tomēr 2015. gada 30. decembrī aizbraucam uz Getliņiem, un tur mums pretī veļas trīs bumbulīši – divas meitenītes gaišiem purniņiem, bet Levans saka – paskaties uz to trešo ar melno purniņu! Es gluži instinktīvi iesaucos – Frīda? Nesaprotu, no kurienes man tas vārds radās, bet es jau turēju kucēntiņu rokās. Saimnieks smējās – par velti nedošot, jāsamaksā desmit eiro!"
Pipara reinkarnācija
Drīz ciemos atbrauca Noras tēvs Jānis – kas jums tajā grozā? Nora – tas ir suns par desmit eiro no Getliņiem! Neviens nezināja, kas no pusotra mēneša vecā suņu bērna izaugs. Frīda pieņēmās apaļumā un augumā, drīz viņai pacēlās viena auss, bet otra bija pilnīgi uz leju. Nu, kas būs, būs – domāja Nora, bet pēc divām nedēļām pacēlās arī otra auss, jaunajam ģimenes loceklim veidojās skaista figūra un slaidas kājas. Veterinārārste Līga Arājuma Frīdas ES pasē pie īpašām pazīmēm ierakstīja – uz zoda Visuma zvaigžņu izvietojums. Pie Noras un Levana uz pirti šad tad brauc tekstilmāksliniece Edīte Pauls-Vīgnere. Viņa teikusi, ka Frīdas kažoka skaistā krāsu salikuma dēļ sunītei būs labs un ilgs mūžs. Lai Dievs dod!
Nora priecājas kā bērns: "Levans bieži iet staigāt ar Frīdu, un pretimnācēji prasa – kāda jūsu sunim šķirne? Nu, skaidrs taču – Monreālas šepards!"
Rakstniece domā, ka Frīda ir Pipara reinkarnācija sieviešu dzimtē, īsts copy un paste! Tāpat kā viņš sargā teritoriju, tāpat nav draugos ar pastnieku un miskastes izvedējiem, tāpat nemīl kaķus un dārzā guļ Pipara iecienītajās vietās. Levans precīzi formulē – Frīdai piemīt iedzimta vienkāršība un savs stils! Frīda nekad nevāļājas, bet cēli sēž ar staltu muguru. Viņa apveltīta ar šarmu, bet sirsniņā milzīga labestība pret savējiem. Frīda nemīl trokšņainus burziņus, kad mājā vienā reizē sanāk daudz ciemiņu. Frīda ir dāma. Nora stāsta: "Es nemanīju, kā izauga Pipars, bet tagad savos 46 gados Frīdu uzmanu kā mazu bēbi. Kad vairs nebija Pipara, mēs dārzā pieteicām nāvīgu cīņu Latvijā ievazātajiem nešpetņiem Spānijas kailgliemežiem, izskaudām līdz pēdējam. Vismaz par to tagad sirds mierīga. Piparam tēvs no medībām vienmēr veda vilku kaulus un ķidas un bebra galvaskausus, un šis visu norija vienā rāvienā, zobi vien palika. Frīda tā nekad. Tēvs viņu ļoti iemīļojis un maisiņā vienmēr ved sunītei novārītu un smalki sagrieztu medījuma gaļu. Frīda bērnībā ēda maltu gaļiņu ar paipalu olām. Tagad viņai ļoti garšo vārīta gaļa, burkāni, olas. Frīda mums tāda pusveģetāriete." Levans smej: "Un viņa dzer ūdeni no Noras vecmāmiņas Kuzņecova porcelāna bļodas!"
Protams, Frīda gribētu, lai abi mīļie cilvēki vienmēr būtu ar viņu kopā, jo Levans skaistulei ir Dieva vietā, bet Nora – māte barotāja. Kad Levans aizbrauc, Frīda vairākas dienas sēž lejā pie kāpnēm un skumji skatās uz otro stāvu, kur Levana kabinets. Septembri un oktobri Nora ar Levanu pavada Gruzijā, Levans bieži brauc uz Vāciju, kur viņam darbs, bet Ikšķile ģimenei ir bāzes vieta. "Šeit jūtamies ļoti labi, te ir mūsu paradīze zemes virsū. Cenšamies, lai Frīdas dēļ viens no mums abiem vienmēr būtu mājās, bet, kad aizbraucam abi, par viņu gādā mūsu mīļie cilvēki," – tā Nora.
Dziļas attiecības
Frīda ir smalkjūtīga, delikāta. Nora ar viņu runā latviešu valodā, Levans gruzīniski, sauc mīluli par Fridiko un pārliecināts, ka viņa ir bilingvāls suns, no kura nemitīgi nāk pozitīvu emociju straume. Iespējams, ka Frīda sevi uzskata par līdzautori Levanam, kurš pašlaik raksta vēsturē pirmo latviešu – gruzīnu un gruzīnu – latviešu valodas vārdnīcu, varbūt viņas pozitīvā enerģija palīdz virzīt uz priekšu Noras grāmatu Ārprātija piedzīvojumi par bohēmas laiku Mākslas akadēmijā. Manuskriptam jābūt gatavam oktobrī, grāmata būs ilustrēta ar Aivara Vīlipsona krāšņajiem zīmējumiem.
Radoši procesi ir smalki kā mežģīņu raksti, un ir ļoti svētīgi, ja kāds līdzās esošs tevi atbalsta ar visu savas mīlošās sirds spēku un uzticīgo acu skatienu! Frīdas prieks būtu vēl lielāks, ja viņa zinātu, ka šonedēļ Londonā un Romā nāk klajā Noras grāmatas Mātes piens izdevumi angļu un itāļu valodā. Tad arī būtu vieglāk pārdzīvot, ka Nora tikko aizlidojusi uz Londonas lielo grāmatu tirgu, taču katra šķiršanās nozīmē jaunu tikšanos, un tas atkal ir labi.