Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +5 °C
Apmācies
Trešdiena, 25. decembris
Stella, Larisa

Saņemt iedrošinājumu, dzīvot ar cerību

Saulainā marta svētdienā Maija Slaidiņa iznāk no mājas ar Pegiju. Abas ir smaidīgas un priecīgas, kaut šajā gadījumā jēdziens "doties pastaigāties" ir nosacīts. Divpadsmit gadu vecās Pegijas pakaļkājas ir nejutīgas, un sunīte gluži kā zirdziņš iejūgta invalīdu ratiņos – apauši ap kaklu, aizmugurē divi riteņi, pakaļkājas balstās siksnās. Taču neizskatās, ka Pegija savu invaliditāti un iejūgšanu ratiņos izjustu kā apgrūtinājumu. Viņa pieskrien sasveicināties un aizļepato zālienā nokārtot mazās vajadzības.

Daudzi saimnieki, sunim zaudējot kustību spējas, uzticamajam kompanjonam saka pēdējās ardievas. Tikai ne Maija. Pagājis jau vairāk nekā mēnesis, kopš ar viņas pūlēm Pegijai sākusies cita dzīve.

Pret vienvirziena biļeti

Kucēna vecumā Maija iegādājās Pegiju kā amerikāņu Stafordšīras terjeru. Jaunā sieviete smaida: "Korpuss ir, bet pārējais – tikai niansēs. Bieži tiek uzskatīts, ka amerikāņu terjeri ir agresīvi un bīstami suņi. Uz Pegiju tas neattiecas. Viss ir atkarīgs no audzināšanas. Pegija ir pozitīva, mīļa, komunikabla, rosīga."

Šis ir stāsts par pacietību, mērķtiecību un neatlaidību, cīnoties par sava suņa dzīvību. Pirms diviem gadiem vienmēr aktīvā Pegija sāka tā kā streipuļot uz pakaļkājām. Veterinārārsts apskatīja vājinieci un secināja – suns ir liela auguma, garš mugurkauls, skriemeļi nospiež nervus, līdz ar to impulsi uz pakaļkājām ir bloķēti. "Dakteris teica, ka neko nevarot darīt, ka suni iespējams uzturēt tikai ar zālēm. Es paļāvos un sāku Pegijai dot ieteikto prednizolonu. Kopš tā laika bijuši daži slimības saasinājumi, kas ilga pāris dienu vai nedēļu, bet nekad tā, ka kājas atteiktu pilnīgi."

Nelaime notika 15. februārī, kad Pegijas pakaļkājas kļuva pilnībā nejūtīgas. "Man bija milzīgs šoks un pārdzīvojums, un arī Pegija juta, ka nav labi. Abas bijām izmisumā." 

Maija gaidīja iespējamo risinājumu, ieteikumus, bet nekā tāda, tikai ierastais –   nu, suns jau gados, neko daudz vairs nevarot cerēt, un parakstīja palielinātu prednizolona devu. "Sapratu, ka ne tikai suņu saimnieki, bet arī daudzi veterinārārsti Latvijā ir maz informēti par to, ko var darīt nekavējoties, kādas ir ārstēšanas iespējas un dzīvnieka nākotnes vīzijas, citiem vārdiem runājot, trūkst vienotas informatīvās kopainas. Kādam vajadzētu koordinēt ziņas par dzīvniekiem invalīdiem, informēt īpašniekus par ārstiem –  attiecīgās jomas speciālistiem, zālēm un atveseļošanas metodēm." 

Taču līdzīgos gadījumos saimniekiem visbiežāk tiek piedāvāta dzīvnieka eitanāzija, un daudzi arī izvēlas savam četrkājainajam ģimenes loceklim pēdējo ceļu. Maija ir strikta: "Pirmajās dienās pat baidījos iet pie veterinārārstiem. Kad esi šokā, tu ceri saņemt daktera uzmundrinājumu un atbalstu, bet tev skaidro, ka suns ir vecs, ārstēšana gandrīz bezcerīga, turklāt tā ir dārga, prasīs laiku un pūles – vai tas jums vajadzīgs?, un cilvēks, izmisuma mākts, pieņem letālo lēmumu. Taču tas ir tāpat kā aizvest vecmāmiņu uz slimnīcu, kur viņai izrakstīs ragaviņas un vienvirziena biļeti uz mežu!"

Informācija kā ar knīpstangām

Maija Slaidiņa pēc dabas ir mērķtiecīga un neatlaidīga. Viņa labprāt dalās ar gūto pieredzi, jo līdzīgas veselības problēmas var skart jebkuru mājdzīvnieku – ne tikai suni, bet arī zirgu, kaķi, trusi. Ekstremitāšu paralīze var skart arī cilvēku, bet tad mediķi un tuvinieki cīnās par viņu. Dzīvniekus visbiežāk aizsūta uz citiem medību laukiem, taču nāves spriedums ir risinājums tikai pilnīgā bezcerībā! Maija nolēma nepaļauties, kaut zināja, ka abām ejams ne tas vieglākais ceļš. No visiem iespējamajiem avotiem, galvenokārt no interneta dzīlēm, viņa kā ar knīpstangām sāka vilkt laukā informāciju. Laimējās atrast LU Vetfonda mājaslapu, un Maija devās uz Jelgavu: "Sastapu laipnus un atsaucīgus speciālistus, bet visvairāk paveicās, ka Vetfondā tobrīd bija universālie ratiņi. Tos mazliet piekoriģējot, uzreiz "apģērbām" Pegiju. Viņa ratiņus pieņēma uzreiz un jau turpat izmeta dažus apļus pa manēžu. Tagad Pegija ratiņos skraida, rotaļājas un nokārtojas kā pilnīgi vesels suns. Mēs dzīvojam piektajā stāvā. Paldies Dievam, mums ir laipni, atsaucīgi un izpalīdzīgi kaimiņi. Ir arī lifts. Esmu jau piešāvusies – dzīvoklī dažu minūšu laikā "uzģērbjam" ratiņus, tad liftā iekšā un pēc mirkļa jau esam uz ielas. Atgriezusies ratiņus noņemu, un Pegija pārvietojas uz priekšķepām. Speciāli viņai uz grīdas uzliku paklāju, lai neslīd kājas. Pegijai sākusies jauna, citāda dzīve, un es redzu, ka viņa jūtas labi."

Arī Latvijā varētu

Suņiem domātie invalīdu ratiņi ražoti ASV, taču kāpēc tādus nevarētu izgatavot Latvijā? Maijas kaimiņiem bija līdzīgas problēmas ar mīļoto mopsi, un ģimenes vīrieši pāris dienās paši uzmeistaroja ratiņus. LLU Tehniskās vai citas fakultātes studenti varētu ražot tādus ratiņus kā kopprojektu ar kādu sabiedrisku organizāciju. Suņu ratiņi nepieciešami kā kvalitatīvs palīglīdzeklis pēc muguras diska trūču operācijām, traumām, tie dotu iespēju dzīvniekiem labāk tikt galā ar dažādām vecuma kaitēm. Ratiņus un citas palīgierīces varētu izīrēt arī uz laiku. Noiets būtu, un ratiņi arī maksātu lētāk. "Kad Pega atlabs, es ratiņus nepārdošu, bet varēšu tos uz laiku aizdot."

Maija Vetfondā uzzināja arī par īpašajiem segliņiem traumētiem un paralizētiem dzīvniekiem – apliec dzīvniekam tādus kā seglus ar rokturi, paņem viņu aiz tā un dodies ārā. Maija to nezināja, un, kad notika nelaime, viņa Pegiju veda ārā, turot turpat 40 kg smago suni dvieļu saitē. Tagad Maija pasūtījusi arī speciālu rampu, pa kuru Pegija viegli tiks mašīnā, lai dotos pie dabas. 

Pastaigas baseinā

Uzņēmīgā sieviete pārliecināta, ka slimus dzīvniekus Latvijā var ārstēt Eiropas līmenī, tikai nepieciešama informācija par jaunajām tehnoloģijām un ārstēšanas metodēm. Maija, piemēram, uzzināja, ka Rīgā strādā Sintija Pakalne – Baltijā vienīgā veterinārārste, kas dzīvniekus ārstē ar ķīniešu tradicionālo ārstniecības metodi akupunktūru. Vizītes jau sarunātas. Pirms tam dzīvniekam var veikt datortomogrāfiju, tad dakteres rīcībā būtu arī attēli un viņa lemtu par piemērotāko terapiju. Pegijai tiks veikta asins analīze, kardiogramma sirsniņas stiprības pārbaudei, sune dosies arī uz hidroterapiju, kur baseinā soļos pa zemūdens skrejceļu, stiprinot muskuļu spēku un izturību. Iespēju ir daudz, un tas dod cerības.

Pegija ir gudra suņu meitene, viņai ļoti garšo burkāni, āboli, zaļi kartupeļi, vispār jau viņai garšo viss. Tagad, kad vairs neiznāk tik daudz noskrieties kā agrāk, Pegijai nākas mazliet pagavēt. Maija smej, ka, pateicoties savai kompanjonei, arī viņa, zvērināta gaļēdāja,  pirmo reizi mūžā ietur gavēni, un atzīst, ka izjūt neparastu vieglumu.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas