"Ja Londonas arhitektūrai ir savs tradicionālais anglosakšu stils ar koloniālisma pieskaņu, kas simbolizē Lielbritānijas varenību, tad jāņem vērā, ka Īrija savu neatkarību atguva tikai pagājušajā gadsimtā un arī Dublinai raksturīga šī angliskā arhitektūra, bet ar īrisku akcentu un mazākā mērogā," stāsta Egils Zariņš, iesakot Dublinā apskatīt, piemēram, skaisto Svētā Patrika katedrāli, kur apbedīts slavenais Gulivera ceļojumu autors Džonatans Svifts, tāpat vecās bibliotēkas, Triniti koledžu un Dublinas pili, kas 1204. gadā tika izveidota par galveno britu valdīšanas centru Īrijā.
Egils salīdzina mūsu Rīgas vecpilsētu un Dublinas vēsturisko centru ar Lifas upi, norādot uz abām pilsētām raksturīgo: "Upes abās pusēs arī koncentrēts pilsētas centrs, kur var paklejot, viegli izstaigājot to kājām. Noteikti jāaizstaigā līdz Templbāra rajonam. Tūristu tur ir daudz, kā tirgus laukumā, bet to smeķi un garšu var izbaudīt – dažādi krodziņi, suvenīru tirgotavas. Templbāra rajonā ir arī roka muzejs!" Egilam īriskais asociējas ar īru mūziku: "Gribējām pat pētījumu veikt, gan vienā citā filmā, jo secinājām, ka tas, ko spēlē Iļģi, saskan ar ķeltu mūziku, kas dzirdama krodziņos."
Runājot par cenām, piemēram, krodziņos, Egils atzīst, ka tās ir samērā līdzīgas kā citviet Eiropā, un Īrijā nenogaršot alu vienkārši nedrīkst. "Protams, tas ir īru trends Guinness. Maksā kā citur Eiropā – kādas piecas mārciņas. Kā teic īri – tas pat nav alus, bet gluži kā pamatēdiens, ļoti vērtīgs un vajadzīgs. Netālu no centra atrodas Guinness alus darītava, viena no Īrijas populārākajām tūrisma vietām. Tas ir ļoti liels rajons, vairākus kvartālus plašs. Alus darītavas muzeja ieejas biļete nav lēts prieks, bet apskatīties to vajag, pat ja alus negaršo. Tas ir īru lepnums, viņu goda zīme. Muzejā ir tornis, no kura var redzēt Dublinas panorāmu. Ļoti smuka vieta," iesaka Egils un piebilst, "vispār Īrijā Guinness garšo savādāk. Tas ir tumīgāks, saldāks."
Gandrīz pretī alus darītavai otrā upes krastā ir vesels kvartāls, kurā savukārt iepazīt Jameson viskija vēsturiskās saknes un tradīcijas. Arī tur ir muzejs, degustāciju zāles, bet rajons izceļas ar to, ka vecās fabrikas rajons modernizēts un integrēts mūsdienās.
"Tas ir apdzīvots rajons, līdzīgi kā mūsu Spīķeri, kaut kur nopucēts, kaut kur atstāts savā vēsturiskajā pievilcībā un kļuvis arī par sava veida kultūras centru ar integrētu moderno arhitektūru. Tur ir mazas, smukas, intīmas kafejnīciņas, mazi veikaliņi. Interesants apskates objekts."
Arī krāšņie parki ir Dublinas vizītkarte, viens no tādiem ir Nacionālais botāniskais dārzs Tolkas upes krastā, uz ziemeļiem no Dublinas centra. "Tie ir klasiski britu vecie parki. Un vēl – ja esat Dublinas centrā, no tālienes nevar nepamanīt obelisku, tādu kā milzu adatu, kas izskatās arī kā masts. Tieši tur vēsturiski sākusies īru atbrīvošanās kustība, cīņa par neatkarību. Protams, ja ceļojumā braucat tikai nedēļas nogalē, paskatīties Dublinas tuvumā esošos mazos zvejnieku ciematiņus varat nepagūt. Smukākās dabas vietas ir rietumkrastā. Tur var safilmēt visdažādākos dabas brīnumus," stāsta Egils, pieminot arī īru virtuves tradīcijas ar lielāko šīs valsts gastronomisko lepnumu – īru ragū. "Tajā ir kartupeļi, bekons, tāda kā mūsu žāvētā desiņa. Pastāv stereotips, ka Īrija ir kartupeļu zeme un visi ēd tikai kartupeļus dažādos veidos, bet tā gluži nav. Vispār par Dublinu kopumā man radās priekšstats kā par tādu mīkstu, patīkamu, smuku pilsētu. Tā nav tik skaļa un steidzīga kā Londona, bet britiskās noskaņas šai pilsētai piemīt. Tikai ar maigāku, mīkstāku akcentu," uzskata Egils Zariņš.
Ceļošanas stāsti un praktiski padomi - www.diena.lv/dienacelo