Tu spētu dzīvot vairākus simtus vai pat tūkstošus gadu. Tevi dažreiz jauktu ar sūnām. Tava latviskā vārda devējs būtu dārznieks Klevers 1860.gadā.**Nav sūna**Tos ķērpjus, kas aug uz augsnes, mēdz jaukt ar sūnām. Sūnas pārsvarā ir zaļas. Pirmām kārtām, ķērpji, kas aug uz augsnes, nav koši zaļi. Daudz būtiskākas ir atšķirības ķērpju un sūnu uzbūvē. Sūnas sastāv no sūnu šūnām, bet tādu ķērpju šūnu vispār nav, jo ķērpis sastāv no diviem organismiem — aļģes un sēnes. Katrā ķērpju sugā ir noteikta sēņu suga un noteikta aļģu suga. Kopā ar citu aļģes sugu viena sēņu suga var veidot dažādus ķērpjus. Ķērpis faktiski ir vesela ekosistēma, jo ir daži ķērpji, kurus veido arī baktērijas.**Kāpēc divi vienā? **Vairākas teorijas mēģina izskaidrot, kāpēc šie divi organismi — sēne un aļģe — ķērpī ir apvienojušies vienā. Populārākā — simbiozes — teorija uzskata, ka, kopā dzīvojot un ņemot viens no otras zināmus labumus, tās ir izveidojušas vienotu organismu, kurš ir daudz dzīvotspējīgāks nekā to veidojošā aļģe un sēne atsevišķi. Aļģe sintezē organiskās vielas, bet sēne uzņem un piegādā aļģei ūdeni un minerālvielas. Parazītisma teorija uzskata, ka ķērpī sēne parazitē uz aļģes, jo ķērpja organismā aļģes ir stipri mazāk.**Pāri 500**Latvijā ir vairāk nekā 500 ķērpju sugu. Dažas sugas ir tik līdzīgas cita citai, ka tās atšķirt iespējams tikai ar mikroskopa palīdzību. Pēc ārējā izskata ķērpjus iedala lapu ķērpjos, krūmu ķērpjos, krevu ķērpjos un zvīņu ķērpjos.**Izplatītākie**Bieži mēs redzam dzeltenus kokus, dzeltenus mūrus, dzeltenus šīferus. Tas ir dzeltenais sienu ķērpis. Mežā sēņojot, zem kājām kraukšķ. Tie ir briežu ķērpji.**Vairojas trijos veidos**Ķērpji var vairoties trijos veidos: dzimumiski, bezdzimumiski un veģetatīvi. Ķērpju dzimumvairošanos var raksturot īsi: sēne meklē aļģi. Ķērpī veidojas sēņu sporas. Piemērotos laika apstākļos, kad ir pietiekami silts un mitrs, sēņu sporas no ķērpja izsējas un nonāk augsnē vai uz koku stumbriem. Tur sporas sāk dīgt un izveido tievu, garu «meklētājroku» — hifu. Tā aug un lokās, meklēdama attiecīgu aļģes sugu. Ja hifa to neatrod, tā atmirst, un ķērpis tālāk neveidojas. Ja hifa «savas» aļģes šūnu atrod, tā sazarojas un to apvij. Tad izveidojas jauns ķērpis. Nav grūti iztēloties, cik lielai apstākļu sakritībai jābūt, lai ķērpju dzimumvairošanās process būtu sekmīgs.
Ķērpju bezdzimumvairošanās arī notiek ar sporām, bet tās neveidojas dzimumceļā. Ķērpji veģetatīvi vairojas atkal trijos veidos. Pirmkārt, sadaloties. Ja mežā mums zem kājām kraukšķ briežu ķērpis, tas salūst gabaliņos, un no katra gabaliņa var veidoties jauns ķērpis. Otrkārt, ar izīdijām — izaugumiem uz ķērpja augšējās mizas. Piemēram, uz ķērpja virsmas izaug daudz mazu vālīšu, kuru uzbūve ir tāda pati kā ķērpim. Tās nodalās nost no ķērpja lapoņa, un veidojas jauni ķērpīši, kuros aļģe un sēne jau ir kopā. Treškārt, ar sorēdijām — aļģes šūna, kuru aptvērusi sēne ar saviem pavedieniem, no lapoņa iekšpuses iznāk laukā un atdalās. Ja ķērpju veģetatīvo vairošanos salīdzinātu ar ķieģeļu pili, sadaloties jaunas pilis izaug no katras daļas, kas pilij nobrūk, — torņa, durvīm, pamatiem... Vairojoties ar izīdijām, uz lielās pils uzaugtu tāda pati pils, tikai maziņa un atdalītos. Vairojoties ar sorēdijām, no vecās pils iznāktu ārā ķieģelīši, — jaunā pils izaugtu no tiem.
Ko kam ķērpji
Ķērpji ir augu valsts pionieri. Tie spēj apmesties uz smiltīm, akmeņiem, šīfera. Kad ķērpji sairst, to veidotajā augsnē sāk augt sūnas. Ķērpji ir izplatīti pa visu zemeslodi — no tuksnešiem līdz ledājiem. Spēdami augt pat uz plikiem akmeņiem, ķērpji paši dod labu mājvietu citām radībām, piemēram, kukainīšiem. Vairāku sugu putni savas ligzdas izklāj ar ķērpjiem. Augsni ķērpji aizsargā no erozijas.
70 procentu ziemeļbriežu barības veido ķērpji. Ja ziemeļbrieži nedabū nepieciešamo daudzumu ķērpju, tiem sākas gremošanas traucējumi.
Oficiālajā medicīnā no Īslandes ķērpja Cetraria islandica ekstrakta gatavo pretklepus līdzekļus. Dažos ķērpjos ir augsts antibiotisko vielu saturs, tos izmanto antibiotiku gatavošanai. Tautas medicīnā ķērpjus izmanto plaušu ārstēšanai, brūču dziedēšanai, ēstgribas veicināšanai. Parfimērijas rūpniecībā ķērpjus lieto kā piedevu dažām slavenām smaržām, piemēram, Chanel Nr.5. Ķērpji ir arī sejas krēmu piedeva. Antibakteriālo īpašību dēļ ķērpju ekstrakta granulas pievieno dažām zobu pastām.
Ķērpji ar visu laponi elpo un uzsūc ūdeni, tātad uzņem arī visu gaisa piesārņojumu. Ķērpjiem liels piesārņojums nepatīk. Ja tāds ir, ķērpji atmirst — jutīgākās sugas ātrāk, citas vēlāk. Zinot ķērpju sugas un pavērojot, kas ar tām ir noticis, piemēram, uz koka stumbra, var noteikt gaisa piesārņojuma līmeni.
Ķērpju metode gaisa piesārņojuma noteikšanā (zinātniski saukta par lihenoindikāciju) ir ļoti lēta, turklāt ar to var noteikt gaisa piesārņojumu ilgākā laikaposmā: mēraparāti parāda, cik tīrs gaiss ir mērīšanas brīdī, bet ķērpis — to, kas pamazām uzkrājies gadu gaitā. Pilsētā ķērpji palīdz noteikt, vai kādā vietā ir ieteicams celt, piemēram, bērnudārzu. Stipri piesārņotā vidē ķērpju tikpat kā nav. Piemēram, uz lapu koku stumbriem Rīgas centrā ķērpju nav daudz. Piesārņotākā vidē var sastapt galvenokārt kreves ķērpjus. Lapu ķērpji aug tīrākā gaisā, bet krūmu ķērpji — tikai tur, kur gaiss ir ļoti tīrs.
Dažas ķērpju sugas var dzīvot gandrīz visur, bet ir ķērpju sugas, kas pielāgojušās ļoti specifiskam mikroklimatam — tādam mitruma un apgaismojuma daudzumam, kāds mežā var izveidoties tikai ilgā laikā. Šie ķērpji ļauj pazīt ilgstoši neskartus mežus. «Ja tu ieej mežā un ieraugi, ka tur aug ķērpis A, B vai C, tad vari apgalvot, ka šajā mežā vismaz divsimt trīssimt gadu nav bijusi kailcirte, lai gan citādi šis mežs izskatās līdzīgs parastam mežam,» stāsta dabas aizsardzības speciālists Viesturs Lārmanis. Ieraugot retus ķērpjus, pētniekam šajā mežā paveras izredzes atrast arī citus izcilus dabas retumus — kukaiņus, sēnes, sūnas, lakstaugus. Turklāt ķērpjus var ieraudzīt gan vasarā, gan ziemā. No evolūcijas viedokļa ilgstoši pastāvīgos apstākļos konkurences cīņā uzvar tās sugas, kas vislabāk piemērojas konkrētajai vietai un atmet visu lieko. Vidē, kas nemainās gadsimtiem ilgi, nevajag prast ātri pārvietoties, bet jāmāk labi ierūmēties uz vietas.
Jo ilgāk pastāv kāds mežs, jo lielāka ir ķērpju un daudzu citu organismu daudzveidība tajā. Ir vesela virkne ķērpju sugu, kas rāda, ka mežs ir vecs. Piemēram, melnalkšņu staignājos vai mitrajos skujkoku mežos, kas gadsimtiem ilgi nav deguši, aug daudzas tādas ķērpju sugas, kuras tāda mēroga pasākumu kā kailcirte nemaz nespēj pārdzīvot. Šie ķērpji nemāk ātri tikt no vienas vietas uz citu, jo gadu tūkstošos to izdzīvošanas «filozofija» bijusi cita — iedzīvoties konkrētajā vietā. Pāris desmitu gadu laikā dažs labs no šādiem ķērpjiem spēj izplatīties tikai pārdesmit metru attālumā. Kailcirtei pāri tas vienkārši netiek.
Augdami uz koku stumbriem, šie retie ķērpji liecina par to, kāda ir telpa starp stumbriem. Tiem ir ļoti svarīga noteikta gaismas un mitruma kombinācija. Ir ķērpji, kas aug tikai augstu kokos, lai gaisma tiktu klāt, un tai pašā laikā tiem nepieciešams arī no lejas uz augšu kāpjošs mitrums. Ja pētnieks atrod šādu ķērpi, viņš redz, ka mežam ir ļoti sarežģīta struktūra: atvērumi koku vainagā, kur iespīd saules gaisma, un dažādas kritalas un krūmiņi apakšā, kas uztur gaisa mitrumu. Mūsdienu komerciālajos mežos, kur koki stādīti kā stabi rindā, šādus ķērpjus nevar atrast — tie tur vienkārši nespēj dzīvot, nav ne tiem vajadzīgās saules gaismas, ne mitruma. Turpretim dabiskā vecā mežā ir dažādi robi, slapjākas un sausākas vietas, kuras tādas ir jau gadsimtiem ilgi. Tā kā Latvijas mežos ir notikušas dramatiskas pārmaiņas, dažu reto ķērpju ir palicis pavisam maz. Piemēram, visas Latvijā zināmās ķērpja Evernia divaricata atradnes varētu ietilpināt vienā sērkociņu kastītē.
Miermīlīgais karalis
Menegazzia terebrata ir ķērpis, kuru zviedri iesaukuši par ķērpju karali. Var būt tā, ka nelielā attālumā cits no cita aug trīs no skata ļoti līdzīgi meži, bet ķērpju karalis dzīvo tikai vienā. Pētot, kāpēc tā ir, zinātnieki atklāja, ka pirmā meža vietā pirms divsimt gadiem ir bijusi pļava, otrajā — krūmājs ar atsevišķiem kokiem, bet trešajā mežs ir audzis jau pirms divsimt gadiem. Secinājums: šo divsimt gadu laikā ķērpju karalis tā arī nebija spējis pārvarēt attālumu, kas viņa mežu šķir no abiem pārējiem. Tātad, ja mežā atrod ķērpju karali, top skaidrs, ka šis mežs pastāv jau ļoti ilgi. Latvijā ķērpju karalis atrodams dažos mazos mežu nogabalos.
Kā šādi mazkustīgi radījumi kā ķērpju karalis un citi retie ķērpji vispār ir varējuši rasties un izdzīvot? Lieta tāda, ka vēl pirms gadiem 150 ainavas pārmaiņas notika ļoti lēni un pakāpeniski, tāpat kā tās bija notikušas desmitiem tūkstošus gadu. Krasas ainavas pārmaiņas sākušās tikai relatīvi nesen — reizē ar iekšdedzes dzinēja lietošanu — un Latvijā visintensīvāk notiek tikai pēdējos 50 gadus. Daudzas augu un dzīvnieku sugas šādas pārmaiņas nespēj izturēt.
Ķērpju ēdienkarte (Sastādījusi Sandra Bērziņa)
Uzkodas
Briorijas bumbas
Indijas kara lietu departaments 1882.gadā pārtikas trūkuma apstākļos ieteica karavīriem Brioria ģints ķērpi izmantot ēdiena pagatavošanai. Ķērpi savāca, sapildīja mucās vai vienkārši kaudzēs, samitrināja un atstāja kādu laiku rūgt. Tad no šiem ķērpjiem savēla bumbas, kas dažreiz sasniedza cilvēka galvas izmērus, un vienu stundu cepa zemē izraktā bedrē.
Briorijas melnā uzkoda
Ziemeļamerikas indiāņi zemē izraktā alā tur ievietotos akmeņus uzkarsēja līdz sarkankvēlei un pārklāja ar mitru zāli. Uz zāles uzlika izmērcētu brioriju, ko atkal pārklāja ar mitru zāli, un virsū uzbēra blīvu zemes kārtu, atstājot atveri, pa kuru pieliet ūdeni. Šādi ķērpi sautēja vismaz vienu nakti, dažkārt pat vairākas dienas. Rezultātā tika iegūta melna masa, ko varēja griezt ar nazi un ēst tūlīt vai arī nolikt ilgstošai glabāšanai.
Kladoniju uzkodas:
ar meža ogām, ar ikriem, ar taukiem, bez piedevām. Aļaskā kladonijas mērcēja karstā ūdenī, līdz tās kļuva mīkstas. Ēda vienas pašas vai sajauca ar meža ogām, ikriem vai taukiem.
Aspicilijas manna
Klīst leģenda, ka Maķedonijas Aleksandra armija 330.—327.gadā pirms mūsu ēras Persijā paglābās no bada, ēdot ķērpjus Aspicilia esculenta, kas atgādina mannas putraimus.
Umbilikārijas ivatake
Japānā un Ķīnā no umbilikārijas Umbilicaria esculenta vēl patlaban gatavo delikatesi ivatake. Ķērpim noņem augšējo mizu un «kāju», ar ko tas piestiprinās pie akmeņiem, mērcē, vairākkārt nomainot ūdeni, un pēc tam vāra. Gatavā ēdiena garša lielā mērā esot atkarīga no pavārmākslas…
Amerikāņu konservi ar ķērpju piedevu
ASV bija iegūts patents ķērpju izmantošanai to gatavošanā, lai paildzinātu konservu lietošanas termiņu. Rūpnieciski šī metode netika izmantota.
Salāti
Īslandes ķērpja salāti
Skandināvijā smalki sagrieztu Īslandes cetrāriju Cetraria islandica un rozīnes novārīja, pievienoja olas dzeltenumu un cukuru un ēda kā salātus.
Vēdera saldējums
Aļaskā saimnieces no nogalināta ziemeļbrieža kuņģa izņēma daļēji sagremotos ķērpjus, ielika traukā, pievienoja ikrus un kūla, līdzīgi, kā kuļ saldējumu. No kuņģa izņemtie ķērpji tika augsti novērtēti, par to liecina arī nosaukums — «Vēdera saldējums».
Zupas
Īslandes ķērpja stiprā skandināvu vira
Īslandes cetrāriju kopā ar gobas mizu un graudiem vārīja lielā ūdens daudzumā. Kad graudi mīksti, viru noputoja un pievienoja sāli.
Īslandes ķērpja piena zupa
Ziemeļu tautas, vārot piena zupu, ņēma1—2 riekšavas Īslandes cetrārijas, attīrīja ķērpjus no piemaisījumiem un lika ūdenī mirkt. Kad ķērpji bija pietiekami izmirkuši, tos ielika vienā litrā vāroša nenokrejota piena, kam pievienotas 2—3 ēdamkarotes brūnā cukura un pustējkarotes sāls. Zupa jāvāra 2—3 minūtes.
Briorijas vēzīšu zupa
Britu Kolumbijā pie Anahima ezera dzīvojošie brioriju pa nakti iemērca ezerā. No rīta pie ķērpja bija pieķērušies saldūdens vēzīši. Tad ķērpi kopā ar vēzīšiem vārīja, iegūstot zupu.
Briorijas zivju zupa
Kalifornijā brioriju žāvēja un pievienoja zivju zupām.
Pūslīšu hipogimnijas pikantā zupa
Indijā pūslīšu hipogimniju Hypogymnia physoides pievienoja zupām, lai piešķirtu
patīkamu smaržu.
Pamatēdieni
Uz oglēm cepta zivs:
ar auzu putru, ar kartupeļu biezeni. Skandināvijā Īslandes ķērpi iemērca no bērza pelniem iegūtā sārmā (koncentrācijai jābūt tādai, lai kartupelis šķīdumā peldētu), turēja vienu līdz piecas dienas, tad skaloja, žāvēja un samala miltos. Ķērpju miltus pievienoja auzu pārslām vai kartupeļiem, vārot biezputru.
Putnu gaļas ēdieni
Cepta pīle flavocetrārijas garšvielās
Aļaskā ķērpi Flavocetraria nivalis izmantoja kā garšvielu pīļu ēdieniem.
Vista karijā
Indijā Evernia ģints ķērpja pulveri izmantoja kā karija sastāvdaļu.
Deserti
Īslandes ķērpja želeja:
ar meža ogām, ar citronu, ar augļu/ogu sulu, ar baltvīnu. Skandināvijā Īslandes cetrārija vēl nesenā pagātnē tika plaši izmantota želejas iegūšanai. Ķērpi ūdenī vārīja tik ilgi, līdz izveidojas receklis. Tam pievienoja cukuru, dažādas sulas, citrona miziņu, skābas ogas, īpaši laba garša iegūta, pievienojot baltvī nu. Ēd vienu pašu vai ar pienu.
Īslandes ķērpja ķīselis ar rozīnēm un kanēli
Puskilogramu sagrieztu ķērpju Cetraria islandica vārīja 1,5—2 litros ūdens. Kad ūdens novārīts līdz pusei, pievienoja cukuru, rozīnes un kanēli. Šādā veidā Skandināvijā tika iegūts salds ķīselis.
Saldējums ar alektorijas sīrupu
Otrā pasaules kara laikā Padomju Savienībā trūka cukura. Tolaik cukurbiešu, no kā iegūt sīrupu, bija ļoti maz, bet kartupeļu un graudu krājumi tika izmantoti kara vajadzībām. Cilvēki izlīdzējās, iegūstot melasi jeb cukura sīrupu no ķērpja Alectoria ochroleuca. Šī ķērpja sausna satur 82 procentus glikozes. Vislabākais esot bijis gaiši dzeltens sīrups bez jebkādām piedevām.
Maize
Ēģiptes maize
Ēģiptē ķērpi — plūmju everniju (Evernia prunastri) — lietoja kā maizes aromatizētāju.
Skandināvu rudzu maize
Skandināvijā žāvēta Īslandes ķērpja pulveri neražas gados pievienoja rudzu miltiem, cepot maizi.
Skandināvu kuģotāju sausiņi
Īslandes ķērpja pulveri pievienoja miltiem, kuģotājiem cepot sausiņus, lai paildzinātu to lietošanas termiņu. Iespējams, tas saistīts ar ķērpju vielu antibiotiskajām īpašībām.
Dzērieni
Īslandes cetrārijas tēja
Tautas medicīnas līdzeklis. Lieto pret klepu, garo klepu, augšējo elpošanas ceļu iekaisumiem, bronhiālo astmu, plaušu tuberkulozi, gremošanas trakta traucējumiem, ēstgribas veicināšanai, kā arī kā vispārēju organisma spēcināšanas līdzekli.
Briežu kladīnas tēja
Kvebekā XVIII gadsimta beigās briežu kladīnas jeb briežu ķērpju Cladina rangiferina tēja dzerta pēc tam, kad tika noslēgti darījumi ar franču kažokādu tirgotājiem.
Piena kokteilis ar Īslandes cetrāriju
Skandināvijā Īslandes cetrārijas želeju sakūla ar pienu un lietoja kā spēcinošu dzērienu. Īslandes cetrārija uz cilvēka organismu iedarbojas kā stimulators, paaugstina ķermeņa tonusu.
Zviedru briežu ķērpju brendijs
1883.gadā Zviedrijā tika atvērta rūpnīca, kurā no briežu ķērpja ražoja brendiju. Rūpnīca strauji uzplauka, taču jau 1884. gadā tika slēgta, jo apkārtnē pietrūka ķērpju.
Kara laika spirts
Otrā pasaules kara laikā Padomju Savienībā no briežu ķērpjiem ieguva spirtu.
Sibīrijas alus
Dažos Sibīrijas klosteros ķērpjus izmantoja alus darīšanā apiņu vietā. Tie deva alum rūgtu garšu un darbojās kā ļoti
spēcīgi apreibinātāji.
Elina