Nu jau būs 20 gadu apkārt, kopš Dienā aizsākās copes fotokonkurss Dienas zivs, kurš ātri vien izpildīja savu galveno misiju – pierādīt, ka juku laikos 90. gadu sākumā visas lielās zivis Latvijas ūdeņos tomēr nav "izmaliķotas". Makšķerēšana tikmēr ir kļuvusi par tik smalku nodarbi, ka to ekipējumu, kāds redzams šodienas makšķernieku sacensībās no laivām, Latvijas armija var tikai apskaust. Tāpēc jo dīvaināk ir vēl šodien dzirdēt stāstus par to, ka, piemēram, kādā lielā Latvijas publiskajā ezerā zvejnieku tīklu esot tik daudz, ka makšķerniekiem tur vairs nav ko darīt. Tas izklausās tikpat dīvaini kā tad, ja kāds apgalvotu, ka Latvijas pilsētās joprojām zeļ un plaukst rekets.
Taču šoreiz nerunāsim par sāpīgo. Šoreiz atcerēsimies laikam gan pašu iespaidīgāko Dienas zivs fotogrāfiju. Tā nav pati lielākā no savus desmit gadus ilgušajam konkursam iesūtītajām zivīm, taču makšķernieku subkultūrā zivs pareizai fotografēšanai ir ne mazāka nozīme kā labi izstāstītam makšķernieku stāstam. Prasmīgs fotogrāfs arī mazu asarīti pratīs nobildēt tā, ka tas izskatīsies lielāks par makšķernieku.
Tātad 1997. gads bija Dienas zivs pirmais gads. Zivju bildes (konkursa pamatnoteikums bija izvilktās zivs fotografēšana uz Dienas fona, lai varētu spriest par zivs lielumu un arī izvilkšanas svaigumu) pamazām tika iesūtītas, bet nekādu hipermilzeņu vēl nebija. Līdz pat augustam…
1997. gada 11. augustā Dienas 11. lapā stāsts par Dienas zivi aizsākās mierīgi, kā jau daždien copē – ar kādu privātu makšķerēšanas sacensību aprakstu Valdemārpils pusē, kur atvaļinājumu pavadīja Dienas fotogrāfs Uldis Briedis. "Karpu ātrmakšķerēšanas disciplīnā Brieža dīķī uzvarēja Lauku Avīzes copes apskatnieks Juris Robežnieks. Viņš par visātrāk izvilkto karpu saņēma Lielā Tēvijas kara piemiņas medaļu. Toties gaļasmakšķerēšanā uz daudzumu jeb foreļupju atlīdakošanā nepārspēts palika mākslinieks Gunārs Lūsis. Viņš izcīnīja galveno balvu – eleutrokoku. Šim kokam, kā zināms, piemīt ļoti pacilājošs efekts. Diemžēl trūkst ziņu, vai Lūša kungs balvu lieto iekšķīgi vai ārīgi, proti, ar piesiešanas metodi."
Taču rakstam pievienotā fotogrāfija neļāva lasītājam koncentrēties uz šo sacensību aprakstu. Tā apliecināja faktu, ka lielākās zivis ķeras ārpus sacensībām. "Mēs ilgi domājām, vai šo foto vispār publicēt ātrāk par septembra beigām, lai galīgi nenosistu pārējo konkursantu apetīti," rakstīja Diena." Taču divu apsvērumu dēļ liekam to tagad: pirmkārt, vēl priekšā lielo rudens līdaku laiks, otrkārt, konkurss jau nenotiek tikai samu klasē – varbūt kāds izvelk Latvijas rekordķīsi vai rekordasari, un tad žūrijai būs ko galvu palauzīt.
Bet šajā reizē mums atliek tikai noņemt cepuri jēkabpilieša Gunta Čamaņa priekšā. Viņš 25. jūlija naktī no apmēram četrus metrus dziļas bedres Daugavā, Dunavas pārceltuves rajonā, pēc pusstundu ilgas cīņas dabūjis laukā samu, kura priekšā kapitulējuši pat svari – vieni rādījuši 55,800 kilogramus, otri – pāri 56 kilogramiem (tātad tobrīd pāri Latvijas samu makšķerēšanas rekordam)." Novēlējuši konkursantiem pacensties pavisam elegantam gājienam – lielā sama vinnēšanai ar rekordķīsi, tomēr īpaši necerējām, ka kādam izdosies pārspēt Čamaņa samu, un tā arī notika – milzu sams kļuva par Dienas un Salmo konkursa pirmo uzvarētāju.
Pēc tam gan līdz mūsu ausīm nonāca makšķernieku stāsti, ka sams varēja būt izvilkts ne gluži tā, kā aprakstīts, bet pieredze rāda, ka katras lielas zivs izvilkšanu pavada skeptiķu pulks. Otrkārt, Dienas zivs paļāvās uz savu dalībnieku godaprātu. Jo, kā jau iepriekš teikts, konkursa galvenā misija bija parādīt, ka Latvijā arvien vēl dzīvo lielas zivis, un to tas izpildīja ar uzviju.