Mednieks un Bavārijas asinspēdu dzinējsuņa īpašnieks Zigmārs Zaķis ir gatavs dalīties savā pieredzē un atziņās par suņu apmācību. Iepriekšējā dienā dzinējmedību laikā viņa bavārietis Hektors atradis alni un savainotu mežacūkas sivēnu.Galvenais uzdevums šoreiz nav asinspēdas meklēšanu padarīt neiespējamu. Gluži otrādi - mērķis ir ļaut sunim saprast, ko saimnieks no tā vēlas, kā arī saimniekam saprast, kā strādā viņa suns. Tiek izliktas divas asinspēdas - vien garāka bavāriešiem un viena īsāka takšiem. Liekot asinspēdu, Zigmārs stāsta, kā apmācījis savu suni, kādas metodes izmantojis. Šoreiz tiek izmantotas nomedīta brieža asinis un svaiga briežāda. Zigmārs asinis vienmērīgi izpilina apmēram 400 metru distancē, izveidojot divas t.s. guļvietas, kur asinis izlietas dāsnāk. Briežāda tiek paslēpta aiz eglītes tā, lai saimnieks var redzēt, kā rīkojas viņa suns, kad medījumu atrod. Zigmārs stāsta, kā labāk izmantot īpašu saiti un kakla siksnu, neturot suni pārāk stingri, bet vienlaikus arī saglabājot kontaktu ar četrkājaino draugu. Suņu īpašniekiem arī izskaidro, kā dabā un pārbaudēs notiek meklēšanas process, kādām lietām un niansēm būtu jāpievērš uzmanība. Daudzi uzskata, ka sunim, atrodot medījumu, obligāti jārej. Tā nebūt nav! Ja medījums jau ir nobeidzies, suns arī var nākt pretī saimniekam, vedinot to līdzi, vedot parādīt to, kas atrasts.Ieradušies suņi ir dažādi. Daži jau medības piedalījušies un ar lielu interesi dodas pa asinspēdu. Citi, kas mežā daudz nav bijuši, īsti nesaproti, ko no tiem vēlas. Smaržas mežā tiem šķiet interesantākas nekā dažas piles asins uz zeme. Ļoti pārsteidz takši, kas visi kā viens gandrīz bez aizķeršanās atrod medījumu, beigās nikni aprejot atrasto. Labi darbiņu padara arī bavāriešu meitene Ambra, kura ar interesi un aizrautību dodas pa pēdu. Vienīgi beigās maza aizķeršanās - suns, atradis briežādu, šķiet, aizmirsis par saimnieku. Tomēr Zigmārs izstāsta, kā iemācīt sunim ziņot par atradumu. Pārējiem diviem bavāriešiem, kuriem nemaz nav pieredzes, sokas mazliet grūtāk, bet šī ir iespēja saimniekam saprast, ko un kā dara viņa suns, kādām lietām būtu jāpievērš uzmanība, kādā virzienā turpināt suni apmācīt.Ļoti daudzi mednieki, kuri ir arī suņu īpašnieki, bieži lielā mērā paļaujas uz suņa instinktu, nevis suni īpaši apmāca konkrētam mērķim. Lai no kucēna izveidotu labu asinspēdu suni, kurš nekļūdīgi atrod ievainoto dzīvnieku, nepieciešams laiks un pacietība. Zigmārs uzsver, ka pats pamats un arī lielākā problēma, ir disciplīna. "Kā var sākt mācīt sunim meklēt asinspēdu, ja suns neklausa?" norāda Zigmārs. Vēl viena liela problēma ir tas, ka suņus pārāk reti ņem uz mežu. Pēkšņi attapies starp kokiem, sunim apkārt ir tik daudz interesantu smaržu, ka asinspēda tam nemaz neinteresē. Viss cits ir daudz saistošāks! Trīs gadus strādājot ar savu bavārieti, Zigmārs uzsver, ka, viņaprāt, šīs šķirnes suns ir ekskluzīvi paredzēts tieši asinspēdai, nevis dzīšanai. Suņa deguns ir tik lielisks, ka, labi apmācīts, tas var atrast pat 24 stundu vecu pēdu. Un ne vienmēr tai jābūt asinspēdai, jo bieži mēdz gadīties tā, ka savainotais dzīvnieks aiziet bez asinspēdas. "Esmu dzirdējis, ka mednieka saka, ka viņiem nav laika ar suni ņemties. Taču, kā var cerēt, ka suns mežā strādās, ja pats saimnieks nav ieguldījis neko, lai savu suni izveidotu par labu mednieku?" saka Zigmārs. "Nav arī ētiski mežā atstāt ievainotu dzīvnieku tikai tādēļ, ka nevar to atrast. Tādēļ jau mums ir iespēja izmantot suņa degunus!"
Raksts tapis sadarbībā ar allforhunt.com.