Romieši Cēzara laikā pazina kādu duci sieru un jūsmoja arī par sieriem no Mazāzijas (tagad Turcijas), par gallu rokfora priekšteci un ģermāņu sieriem. Romiešu siera izgatavošanas tehnoloģiju aprakstījis praktiskais lauksaimnieks Lūcijs Jūnijs Moderāts Kolumella mūsu ēras 62.gadā. Senajā Romā sieri bija biezpienveidīgi, sālīti vai nesālīti, ar vīnu un medu, ar garšvielām, mīkstie mājas sieriņi tūlītējai ēšanai, cietie sieri, kas varēja izturēt ceļu pāri jūrām, rīvētie sieri, kā arī saulē kaltētie un kūpinātie. Tagad nākuši klāt vēl citi sieru veidi. Nu sierus iedala cietajos, cietajos griežamajos, puscietajos griežamajos - starp tiem arī mīļotie pelējuma sieri - rokfors, gorgondzola, stiltons, tiem seko mīkstie sieri ar pelējumu vai glemi, skābpiena sieri, svaigie sieri - arī mājas siers, kas daudziem šķiet vien tāds treknāks lielgraudu biezpiens, kā arī kausētie sieri.
Latvieši vēsturiski gatavoja skābpiena sierus no govspiena biezpiena, un tie bija presēti, kaltēti, pūdēti, sildīti. Vidzemes un Latgales muižu XVI gadsimta beigu revīziju aktos minētas sierotavas, aplēsumā par prūšu hercogu ieņēmumiem no Grobiņas apgabala laikā no 1560. līdz 1608.gadam uzskaitīti knapsieri, kungu sieri, lielie sieri - abi pēdējie varēja būt saldpiena sieri, jo ap to laiku tie parādījās gan Kurzemes muižās, gan Cēsu un Rīgas bīskapijās un klosteros. G.Manceļa 1638.gada vārdnīcā nosaukts jauns siers, vecs siers, sauss siers. K.G.Elferfelds ieteica zemniekiem, kuri dzīvo tālāk no pilsētām, sierus siet pārdošanai. Kā to darīt, taču ikkatrai labai saimniecei jau vajagot zināt. Zemnieki sēja sieru nodevu maksāšanai, pārdošanai vai godu mielastam. Muižnieks un grāmatnieks Gustavs Manteifelis par Latgales zemnieku rakstījis, ka viņa gardākie kumosi svētdienās un svētkos ir kūpināts siers un medus.
Atšķirībā no citām zemēm Latvijā sieru sāka plaši lietot ikdienā vien pagājušajā gadsimtā, no kura nāk Martas Jurdžas recepte Latgales treknajam Jāņa dienas sieram. Tam nepieciešami 5 l piena, 1,5 kg biezpiena, 100 g sviesta, 4 olas, ķimenes un sāls pēc garšas. Pienu ielej katlā, uzkarsē, pievieno izmaltu biezpienu, kas samīcīts ar sviestu, olām, sāli un ķimenēm. Masu karsē, nepārtraukti maisot, līdz atdalās sūkalas, tad salej mitrā marlē vai linu drānā, notecina, liek zem sloga. Otrā dienā izņem, sagriež un lieto uzkodām pie alus vai, uzsmērējot sviestu, ēd tāpat vien. Šāds ķimeņu siers ir mūsu lepnums, lai gan nevaram būt droši, vai tas nav nācis no ģermāņiem, kas specializējās skābpiena sieros, tikai no romiešiem apgūstot fermentu sieru gatavošanu. Taču vienalga, kā mēs to sieru atklājām, - vismaz, gaidot Jāņa dienu, katrs apēdam pa šķēlei ķimeņu siera. Tas ir brīnišķīgs gan uzkodām, gan īstam ēdienam - apsmērējot ar sinepēm, apvārtot miltos un apcepot siera karbonādēs, ko ēst ar tomātu mērci un lapu salātiem, gan desertam - ziežot ar sviestu un medu vai vienkārši ēdot ar zemenēm.
Un pašu zemes siera mīlestība neizslēdz citzemju sieru mīlestību, vai ne? Kā daudzceļotāja esmu ostījusi gaisu Parīzes-Rīgas un Romas-Rīgas lidmašīnu reisos, tāpēc labi zinu, ko runāju.