"Zemesvēži, kurmji, gliemeži, skudras," Edīte uzskaita dārza nelūgtos
viesus. Ar tiem cīņa rit ik dienu. Izstaigājot dārzu, tiek nomīdītas
kurmju mājas. "Kur gan viņi tur var dzīvot," brīnās dārza saimniece, jo
rakumi iet teju vai betonā. Tieši dārza centrā ir akmens dārzs, ko
Edīte dēvē par rūpju dobi, jo tā veidojusies piespiedu kārtā. Edītei
nemaz nebija vēlēšanās pēc papildus ravējamas un kopjamas platības, bet
bija jānoslēpj kanalizācijas sistēma. To pārveidojot, izrakta milzīga
bedre, ievietota konstrukcija. "Vēl pieteicu celtniekiem, lai liek to
mucu maksimāli dziļi, lai nekas nebūtu ārā. Kad ieraudzīju, tad
novaidējos vien — konstrukcija tika iebetonēta un pagalma vidū uzbērts
kurgāns. Labā augsne droši vien palika apakšā, bet virsū —
dzeltenrūsaina smilts, kurā nekas neaug. Līdzināju, uzbēru auglīgu
augsni un stādīju visu, kas tik varētu augt. Tad ieviesās zemesvēži,
kurmji. Nezinu, ko viņi tur atrod!"
Brīvībai un priekam
Pirms gadiem 20 līdz virtuves logam stiepies puķu dārzs, bet no mājas
gala sākās dārzs, kurā auga burkāni, kartupeļi, zirņi, zemenes, trīs
siltumnīcās brieda gurķi un tomāti. "Es visu laiku sapņoju, ka varētu
no tā visa tikt vaļā. Man jau gribētos, lai viss aug pats, bet vienmēr
kaut kas jāpārstāda, jāparavē, jāpalaista, zāle jāpļauj," stāsta Edīte.
Tāds zālājs kā viņas dārzā reti kur redzēts! Zāle nav speciāli sēta,
tomēr ļoti blīva un mīksta. Tajā vietā, kur tā iesēta speciāli, pat
lāgā negribot augt. Tomēr Edīte domā, ka tā nav zāles vaina, bet gan
augsnes problēma. Pagājušajā gadā ierīkota iebrauktuve garāžā un
mainīts reljefs, paceļot virsmu par pusmetru. Pamatā bērta viena grants
krava, ko nolīdzināja, un virs tās likta melnzeme. "Kūdra, protams, no
grants noskalojās, un vietām tā zāle tāda jocīga."
Visēnainākais stūris, kur "nekas neaug", ir viens no krāšņākajiem, jo
izveidota īsta jūrmalas ainava. Priežu pakājē kadiķi, klinšrozītes un
virši. Krāsu akcents — leduspuķes. Tās vienīgās gliemeži patlaban vēl
nonicina. Edīte ir optimiste un katru gadu pavasarī sapērk viengadīgo
puķu stādus, kurus jau pēc nedēļas gliemeži apēd. Meža kadiķu dzīvžogs
īsti labi nav iznācis — tāds skrajš.
Vīteņi nosedz un aizsedz
Ap elektrības stabu, kas gandrīz pagalma vidū, aptinies "Usūrijas koku
žņaudzējs", Edīte smej. Viņa īpaši necenšoties iegaumēt augu
nosaukumus: "Kaut kāda liāna. Ļoti vijīga un audzelīga."
Strazdu būris, kas elektrības stabā, ir pati pieprasītākā mājvieta
dārzā. Tas bijis domāts strazdam, taču to sev nolūkojusi vāvere, kas
izpostīja strazda perēkli. Edīte neesot bijusi mierā ar tādiem
īrniekiem. Vienu svētdienu viņa pagalmā ugunskurā visādus gružus ar
lieliem dūmiem kurinājusi, un vāvere aizgājusi — no lazdas, kur var
paēsties riekstus, uz priedi, kur pamētāt čiekuriņus, prom mežā. Tad
kādu laiku būris stāvēja tukšs, un tajā iemitinājās svīres. Citas
konstrukcijas būros dzīvo zīlītes un mušķērāji. Kā gan nedzīvot tādā
dārzā, kur putniņiem īpaša dzirdinātava! Edīte zina stāstīt, ka kaimiņu
dārzā putniem esot vēl lielāka paradīze.
Putnu nerātnību dēļ gan skujeņu dobei nav mulčas: "Kā uzbēru, tā melnie
strazdi to drīz vien pa visu dārzu izmētāja. Es tik grābu atpakaļ, viņi
— izmētāja. Apnika cīnīties."
Edītes Gersones dārzā ir dažādi vīteņi. Pie vasaras lapenes izsalušā
vīnogulāja vietā tagad iestādīti divi klematisi. Vēl maziņi. Saldā
mīlestība šopavasar apsala un, lai siets, kas norobežo lapeni nebūtu
pliks, Edīte to izdekorējusi ar mākslīgajiem ziediem. Efeja, kas aug kā
aizkars pie ieejas mājā, norobežo skatu uz kaimiņiem. Starp kaimiņsētām
uz garāžas sienas tiek laistas mežvīna stīgas: "Vispār jau tie ir kā
sērga, laiku pa laikam jāizplēš, lai nav tik smagas un biezas." Taču
lapu krāsainā siena ir skaistāka nekā gāzbetona kluči.