Sekoja nopietnā daļa, kas atstāja diezgan globālas bezcerības pēcgaršu: "Tāpat kā mūs visus, arī prokuratūrā strādājošos cilvēkus nav saudzējis haoss, ar kuru nākas sastapties ik uz soļa. Diemžēl vissmagāk no tā cietusi Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas pārvalde, no kuras sākusies diezgan masveidīga izmeklētāju aizplūšana." No izmeklētājiem paredzētajām 18 štata vietām raksta tapšanas brīdī aizņemtas bija vairs tikai 13.
"Taču neuzdrošinos apgalvot, ka šis skaitlis būs galīgais, jo Prokuratūras sienās turpina virmot doma, ka vēl pieci sevišķi svarīgu lietu izmeklētāji jau sākuši kravāt ceļasomas. Turklāt to cilvēku vārdi, kuri grasās doties prom vai ir jau to izdarījuši, nebūt nav mazpazīstami. Pēdējo dienu strādā Vilma Upmace, kuru vēl pirms gada atceros kā entuziasma pilnu cilvēku, kas atnāca strādāt uz LR Prokuratūru, lai izmeklētu omoniešu noziedzīgos nodarījumus. Arī Ēriks Kalnmeiers pēc Jūrmalas slepkavības lietas izmeklēšanas izšķīries par aiziešanu."
Šādas situācijas iemeslus Dienai atklāja ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš, nosaukdams to par traģisku: "Tūlīt pēc prokuratūras sadalīšanās mūsu apstākļi bija daudz sliktāki, taču cilvēki jutās brīvi un strādāja ar pacilātību. Diemžēl cilvēkos atkal atdzimst bailes līdzīgi tām, kuras bija tā saucamajos stagnācijas gados. Vienīgi toreiz baidījās no čekas, no amata zaudēšanas, bet tagad parādās jauni patiesības kritēriji un tiem līdzi jauni pārmetumi. Ja kādam politiskajam strāvojumam kaut kas nepatīk mūsu prokuratūras darbā, tad atliek tikai paziņot, ka tā ir vecās sistēmas cilvēku prokuratūra, kuru kādreiz vadīja Jānis Dzenītis. Tas prokuratūras darbiniekos rada bailes un apmulsumu. Turklāt šī baiļu sajūta, kura pirms laiciņa atkal ir atdzimusi, ir ne tikai prokuratūras, bet visas sabiedrības traģēdija. Cilvēki atkal sāk baidīties godīgi teikt savas domas un sāk rēķināt, kā viņu sacītais iespaidos karjeru nākotnē."
Sarunā ar Dienu ģenerālprokurors pakavējās atmiņās pie tālā 1988. gada, kas iezīmēja gan atmodu, gan briestošo konfliktu starp Dzenīša atbalstītājiem un prokuratūras progresīvāk noskaņotajiem darbiniekiem. "Cenšos iejusties Skrastiņa raksturotajā ainā un brīdī, kad viņš saka: "Guntars Antoms, Ints Upmacis, Jānis Lovniks un vēl daudzi citi toreiz bija pārmaiņu kodols Dzenīša vadītajā prokuratūrā", šķiet, izskan nostalģiskas pārdomas par to laiku, kad nevarēja pat ienākt prātā, ka reiz sāksies ienaidnieka meklēšana starp savējiem. Visi minētie cilvēki toreiz bijuši spiesti no prokuratūras aiziet.
"Arī Aivars Borovkovs reiz bija mūsu kolēģis. Taču, godīgi sakot, tie, kuri no mums tādu vai citādu iemeslu dēļ ir aizgājuši, materiāli situēti daudzkārt labāk nekā tie, kas palika. Varbūt arī tādēļ visi, kuri tagad gatavojas aiziet, min tieši materiālos apstākļus. Tomēr, manuprāt, dziļākais iemesls ir pavisam cits – prokuratūrā ir iestājusies psiholoģiskā krīze,"" Dienai toreiz teica Jānis Skrastiņš un atzinās, ka arī pats domājot par promiešanu: "Šī ir ne tikai mūsu prokuratūras, bet veselas paaudzes traģēdija. Šī paaudze atradās pirmajā atmodas vilnī un uzņēmās atbildību par visu to, kas notiek. Dzīve kļūst arvien grūtāka, un nekārtību ir ļoti daudz. Visvieglāk par to ir nosodīt tos cilvēkus, kas reāli kaut ko dara, taču tiek aizmirsts, ka lielākā daļa grūtību ir objektīvas un ne jau mūsu radītas. Tādēļ loģiski, ka tie, kas tagad ir uzmanības centrā, ir nolemti bojāejai." Kad zuda reālais ienaidnieks, sākās raganu medības savējo vidū.
Ēriks Kalnmeiers, Dienas vaicāts par aiziešanas iemesliem, atklāja, ka esot noguris gan fiziski, gan psiholoģiski: "Nomāc tas, ka neredzu vairs sava darba nozīmi, jo valda pilnīga neskaidrība likumdošanā." Jauno darbavietu Kalnmeiers toreiz neatklāja, tikai piebilda, ka tas nebūšot bizness.
Tā kā tagad viņš ir ģenerālprokurors, varam, par spīti vaimanologiem, secināt, ka 25 gadu laikā lietas mūsu valstī tomēr ir gājušas uz augšu.