Uzreiz piebildīšu, ka, lai gan atrodas arī tādi anonīmiķi, kas atļaujas apgalvot, ka padomju laikos bijis labāk, šo viņu apgalvojumu noraidu bez diskusijām, jo pats tos laikus esmu pieredzējis, tāpēc pret padomju laiku idealizēšanu vai cildināšanu esmu imūns; jā, divas lietas tad tiešām bija labākas - pirmkārt, mēs tad bijām jaunāki, otrkārt, tad ne tikai man vienam bija lielākas ilūzijas par latviešu tautu.
Šķita, ja nu izdotos panākt neticamo - atjaunot brīvu Latviju -, tā visas lietas uzreiz sāktu iet uz augšu ne tikai materiālajā, bet arī godaprāta un solidaritātes ziņā (šīs ilūzijas izgaisa līdz ar pirmajām patiesi brīvajām Saeimas vēlēšanām, un katras nākamās vēlēšanas vilšanos parasti tikai pastiprināja). Bet atgriežamies pie sākumā uzdotā jautājuma, kāpēc 90.gadi šķita labāki. Nu tāpēc, ka tajos bija ticība rītdienai. Nocietušies padomju nabagmājā, mēs ēdāmies ne tikai Rietumu leiputrijas virzienā, bet arī atcerējāmies tos pašmāju labumus, kurus padomju vara bija padarījusi vienkāršajam pilsonim nepieejamus. Ja izdevās abas šīs pozīcijas savienot vienā veselumā kā soli atpakaļ Eiropā, gandarījums bija divtik liels.
Tā tas bija arī šeit aplūkotajā Dienas rakstā, kurā par zušiem stāstīja Mārtiņš Rītiņš, restorāna Vincents pavārs. Zutis laikam gan bija viena no nepieejamākajām un arī garšīgākajām vietējām delikatesēm, savukārt Mārtiņš Rītiņš bija no Anglijas atbraucis jauns latviešu pavārs, kura aizrautību un asprātību, ēdienus slavējot, neviens cits pavārs nav pārspējis vēl šodien. 90. gadu vidū Rītiņš bija aktīvs Dienas autors, stāstīdams un rādīdams vispirms dažādus ēdamlabumus un brīnumus (par slavenu vīna dzērāju un pazinēju tautu latvieši kļuva stipri vēlāk).
1996. gada 26. janvāra Dienā Rītiņš ķērās pie latvju gardēžu svētuma - zuša. Rakstu Lai mums netrūktu ne zuša sācis ar filipīniešu ticējumu - ja tu paberzēsi zuša ādu pret savējo, tad redzēsi nāriņas -, pavārs turpināja stāstu ar savu jaunības pieredzi: "Atceros - jaunībā ar saviem trim brāļiem braucām uz Kardifas ostu makšķerēt zušus. Es vēl biju jauns un neticēju, ka maisā sabērti un ar sāli apkaisīti zuši pēc 24 stundām vēl var rāpot apkārt. Saldētava bija pilna, žāvētavā dārza galā caurām dienām kūpinājām "čūskas" un kaimiņus arī cienājām. Taču drīz vien mums apnika katru otro dienu ēst zušus, nolēmām vairs neiet makšķerēt, bet, tiklīdz varējām, tā bijām prom ar visām sliekām."
Tiem Dienas lasītājiem, kuri vēl nebija aizrijušies ar siekalām, Rītiņš refleksu pastiprināja, atklādams, ka Anglijā zutis bijis tik populārs, ka varēja atrast kafejnīcas, kurās neko citu nepārdeva kā tikai zuti. "Zuša galertu, zuša pīrāgus, sautētu, šmorētu, ceptu un vārītu zuti. Vēl tagad atrodamas dažas šādas kafejnīcas, jeb labāk sauksim tās par zušnīcām." Tālāk kārdinātājs Rītiņš darīja zināmu, ka lielākajai daļai angļu esot zudusi interese par zušiem, viņi tos sūtot uz Holandi un Beļģiju, kur zušus nokūpina un tad pārdod angļiem par milzīgu cenu. Svaigu zušu fermā Anglijā zuši tad maksājuši līdz 75 latiem par kilogramu.
Pavēstījis, ka vismaigākie un garšīgākie ir ap kilogramu smagi zuši, Rītiņš mācīja, ka kūpināts zutis ir labs gan kā pirmais ēdiens, gan kopā ar citām kūpinātām zivīm vai pat brokastīs ar olu kulteni. "Spāņiem patīk mazie zušu bēbīši, kas ir balti un sērkociņveidīgi, viņi tos sauc par anguillas - tie ir mīksti un gardi. Pasniedz tos ar olīveļļu, citronu sulu un ķiploku. Jaunzēlandes zutis pēc izskata varētu būt visriebīgākais zvērs, kādu vien var iedomāties, un daudzi jaunzēlandieši tiem neiet pat tuvumā. Par to vietējie maori ir ļoti priecīgi, jo visi zuši tiek viņiem pašiem. Taču Jaunzēlandes zuši ir visgaršīgākie pasaulē."
Rakstu Rītiņš beidza ar trim zušu receptēm, zušu pīrāgu ieskaitot. Mums šodien, kad zutis ir pieejams, bet dārgs, vispirms būtu nepieciešamas zināšanas, kā atšķirt labi nokūpinātu zuti no pārdošanai kūpināta. No Rītiņa raksta toties noderēs maoru pieredze - ja mums pašiem ir kaut kas tik labs, ka negribas citiem dot, nevajag to pa visu pasauli lielīt, bet drīzāk stāstīt, ka diez kas jau nav. Piemēram, ka Latvijā klimats ir jau tik briesmīgs, ka pat zušu kļūst mazāk.
nihoiā sebē