Droši vien velti ir mēģinājumi noteikt, kad gandrīz visus ēdināšanas iestādījumus Rīgā sāka saukt par restorāniem. Droši vien apmēram ap to pašu laiku, kad jebkuru tekstu, kuram bija vairāk par desmit lappusēm un kurš nebija ar atskaņām, sāka saukt par romānu.
Drūmajos padomju gados, kad krogu bija daudz mazāk, rindas pie tiem bija daudz garākas, un, rindā stāvot, tu šo vietu iegaumē diezgan labi. Ikviens, kam vairāk par 50 gadiem un kas krievu laikos dzīvojis Rīgā, atcerēsies Rīdzeni, Vīna pagrabu, Kristīni, Rostoku, Putnu dārzu, Nīcu (jeb Nicu?), Planetārija kafejnīcu, Veldzi, Ainavu, bāru Skapis, Kamieli un vēl ne vienu vien vietiņu.
Tagad citi ātrumi, ilgdzīvotāju maz, ja nu vienīgi Kaļķu ielas Pelmeņi, Doma laukuma 13 krēsli, kafejnīca Pētergailis, protams, Lido, lai gan arī tur ir savi kritušie, Staburagu ieskaitot, dinamisko laiku aizsākumu Diena apcerēja 1994. gada 21. janvārī savā pielikumā Stils Ievas Bindemanes rakstā Bistro pilsēta Rīga jeb 30. gadu Čikāga.
Kāda tad izskatījās Rīga gadā neilgi pirms Bila Klintona vizītes? Ievai Bindemanei vērtējumu sniedza kāds Andrejs, vairākus gadus ārzemēs krievu restorānā pastrādājis pavārs, kurš tobrīd Rīgā sāka organizēt restorānu biznesu.
"Pēc divu gadu prombūtnes, atgriezies Rīgā, es ar izbrīnu ieraudzīju jau strādājošu un vēl tikai topošu bistro pilsētu," sāka Andrejs. "Sīkie uzņēmēji, kuri pirms pāris gadiem centās atvērt kaut kādas mazas bodītes, komakus, tagad Rīgu pārplūdinājuši ar bezgala daudziem ūķiem, kuros var iekost, ieēst, arī paēst. Ārzemēs viss ir skaidrs: ja es eju uz Makdonaldu, jau iepriekš zinu, kādu ēdienu man piedāvās. Ja uz itāļu restorānu, tad varu būt pilnīgi drošs par ēdieniem itāļu gaumē. Iedomājieties, kāds jūklis saceltos, ja visas šīs iestādes sauktos vienādi, kā Latvijā – bistro. Nosaukums gan esot cēlies no krievu vārda "bistro" – ātri. Ja jūsu iestādījums ir vienkārši bistro, norādiet cilvēkiem, kas tādā bistro var būt, lai potenciālie klienti spētu orientēties šajā haosā.
Vienā no ķīniešu restorāniem Rīgā atradu ēdienu Befstroganovs Sečuānas gaumē. Vai Rīgas ķīniešu restorāni ir nopietni ņemami? Protams, nē. Kad grāfs Stroganovs ir bijis Sečuānā?
Visi šie izstrādājumi – pica, Fried American Chicken – atšķiras no ēdiena ar tādiem pašiem nosaukumiem, ko var baudīt ārzemēs. Pats apbrīnojamākais, ka mūsu cilvēkam vēl patīk šie svešie nosaukumi, lai gan liela daļa nezina, kā tiem būtu jāizskatās un jāgaršo. Baidos, ka bistro bums drīz pāries un tie ilgi nepaliks. Pagaidām darbojas princips – noplēst, sagrābt, jo neviens nav pārliecināts, kas būs rīt. Ļoti bieži ēstuvēs no ēdienkartē piedāvātā reāli var pasūtīt tikai pusi, jo "nav tā un šitā" vai "tas nav atvests". Mums taču ir ļoti bagāts tirgus, kas ļauj nodrošināt pilnīgi pieklājīgu sortimentu. Taču mums ir maz pieredzējušu profesionāļu, un nav no kurienes tiem rasties," Andrejs sprieda.
Sekoja optimistiskā daļa: "Man šķiet, ar laiku te iedzīvosies visu veidu virtuves – gan austrumu, gan eiropeiskās, gan vietējās. Specializētajos restorānos – itāļu, indiešu, meksikāņu vai ķīniešu – Rietumeiropā strādā šo tautību cilvēki – profesionāļi nacionālo ēdienu gatavošanā. Varbūt kādreiz tā būs arī pie mums. Amerikāņu presē lasīju, ka Rīga atgādinot 30. gadu Čikāgu. Tajā laimīgajā nākotnē, kad šīs "Čikāgas" vairs nebūs, pie mums būs dažādas virtuves: gan itāļu, gan portugāļu, gan ķīniešu, gan korejiešu, gan krievu, gan latviešu, gan tādas, par kurām mēs vēl pat nezinām," rakstīja Andrejs un nobeigumā mudināja kādu ķerties pie latviešu restorāna izveides.
Šodien, 25 gadus vēlāk, latviešu, itāļu, krievu, indiešu, korejiešu un ķīniešu restorāni mums ir, daži vairāk, daži mazāk. Bet kur ir, piemēram, kāds labs poļu vai ungāru krogs?