Protams, krāsaino metālu iepirkšanas radītie postījumi. Lūsis no Rīgas krāsaino metālu iepirkšanas firmu radītos postījumus pielīdzināja tiem, ko Latvijai nodarīja Otrais pasaules karš. "Rīgas vagonu rūpnīcā apgrieza elektromotoru pievadus gatavam elektriskajam vilcienam. Lai tos atjaunotu, jādemontē vilciens, jāizjauc vagona ratiņi, motori jānosūta restaurācijai uz Rīgas elektromašīnu rūpnīcu. Turpat vagonu rūpnīcā apgrieza unikālus strāvas pievadus tērauda liešanas elektriskajai krāsnij. Apzagtas unikālas importa iekārtas, kuras vēl nav uzstādītas. Zog un iznīcina mākslas darbus, memoriālās plāksnes. Simtiem tūkstošu reižu zaudējumi pārsniedz iegūtā metāla vērtību.
Vai mēs esam akli un neredzam, nezinām, ka Latvijā neiegūst nekādu metāla rūdu? Visi krāsainie un pārējie metāli ir visas tautas bagātība. Turpmāk bez krāsainajiem metāliem mēs nevarēsim remontēt nevienu lauksaimniecības mašīnu, traktoru vai kādu darbagaldu. Bet arī Latvijā ir iespējas pārstrādāt gan krāsainos metālus, gan visus dzelzs un tērauda atgriezumus. Kāpēc jāpārdod?
Ļoti steidzami jāpieņem likums, kas aizliedz visām privātfirmām nodarboties ar krāsainā metāla uzpirkšanu un realizāciju. Jāorganizē valsts uzņēmums, kas uzpērk un realizē visus metāla atgriezumus. Jābūt likuma punktam: kategoriski aizliegts izvest no Latvijas teritorijas visus metālus. Ja tāda likuma nebūs, tad var sagaidīt, ka savās iestādēs vairs netiksiet iekšā, jo durvis būs bez rokturiem."
Kā šodien redzam, baisā prognoze tomēr nav piepildījusies – lai gan ierēdniecība Latvijā ir uzblīdusi, uz ielas sava kantora durvju priekšā neviens nestāv.
Dienas lasītājiem dūrās acīs arī pakaļskriešana visam ārzemnieciskajam. "Viss ārzemnieciskais mums pielīp kā bērniem masalas," sūrojās Zviedrāne no Rīgas. "Savā laikā mēs ielas un veikalus aprakstījām ar slāvu burtiem, lecām kazačoku un skatījāmies filmas par neuzvaramo armiju. Tagad mums ir cita aizraušanās. Visos Rīgas kinoteātros tiek demonstrētas filmas, kurās šauj, kauj, dīrā un plikām pakaļām ņemas pa gultu, reklāmstabi nolīmēti ar angļu valodā rakstītiem vārdiem. Kauto lopu ādas tiek izniekotas, bet normālas kurpes gados vecākiem cilvēkiem nav nopērkamas, nemaz nerunājot par veļu, jo veikalos nopērkami tikai kājstarpē liekami striķi. Lūk, tā mēs dzīvojam!" Ko lai te piebilst? Filmas par neuzvaramo padomju armiju, bet vairāk gan par labajiem čekistiem vēl šodien ik pa laikam pamanās parādīt pat Latvijas TV kanāli, bet angliskošanas masalu vietā ir ienākušas daudz nopietnākas kaites, piemēram, politkorektums, kas vispār paralizē iespēju izrunāt problēmas.
Deviņgadīgo Maiju Treili tovasar uztrauca lauku laistīšana: "Atceraties, kā norvēģi mums mācīja dzēst ugunsgrēkus ar maisu un helikopteru palīdzību? Bet vienu es nesaprotu, kā valdībai neienāca prātā šādā veidā aplaistīt laukus, lai tie vienreiz šajā sausajā vasarā dabūtu ūdens veldzi. Vai valdība tiešām nesaprot, ka, ja viņi nelauzīs galvas, Latvijā būs vistrakākais bada gads?"
Invalīds Arolovičs sūrojās par viņam nepieciešamās zobu protēzes izmaksām: "Es nebūtu par to jums rakstījis, ja… nebūtu aprakstīta Preses balle. Šī balle bija apburoša! Mīļie cilvēki! Vai tie lūgtie 1400 cilvēki iedotu man katrs vienu rubli manas protēzes izgatavošanai? Viņi taču nezina, nevar zināt, cik grūti man izdzīvot!"
Savukārt lasītājs Guntis Eniņš Dienai aprakstīja postīšanas sērgu vilcienu vagonos un ierosināja: "Vēlreiz es sakožu zobus un aicinu visu Latvijas tautu pieprasīt no valdības tādus lēmumus tādā pakāpē, lai zemes postītāji atstātu šo zemi. Necenzēti nolamājies trolejbusā vai veikala rindā – mēnesi cietumsods un darbs par brīvu."
Šajā lietā gan 25 gadu laikā situācija ir mainījusies, rindu veikalos tikpat kā vairs nav, tāpēc necenzēta lamāšanās notiek pavisam citās vietās.