Miķeli cilvēku sabiedrība nekādi nemulsina, it īpaši, ja uz visiem var noraudzīties caur kāpņu sānu margām vai no skapjaugšas. Tā pelēkbaltajam runcītim Ruckas muižā Cēsīs ir viena no mīļākajām vietām – pats drošībā un var nopētīt ikvienu, kas ēkā ienāk. Ruckas muiža ir rosīga vieta – te notiek dažādi pasākumi un svinības, šovasar skatītājiem atvērta multimediāla mākslas izstāde, verandā darbojas trattoria jeb neliela ģimenes kafejnīca, kur baudīt gardas picas. Līdz ar to cilvēki te nāk un iet, turklāt nereti – arī kopā ar saviem četrkājainajiem draugiem suņiem. Taču Miķelis pie tā ir pieradis un cieņpilni izturas kā īstens muižkungs.
Divas muižas, divi kaķi
Pie skapja, kas novietots turpat pie muižas ieejas, ar kaķi arī sasveicināmies. Ar nokāpšanu no saviem augstumiem Miķelis mūs gan neaplaimo, bet kopumā ikdienā labprāt staigā pa visu muižas teritoriju gan iekštelpās, gan ārā, kaklā iekārtais zvaniņš vien šķind. Prom neklīst. Vai tad kāds muižnieks blandās prom no sava īpašuma?!
"Miķelis mēdz nākt un mums rādīt visus labumus, ko ir nomedījis. Viņš reizēm ir gatavs piedāvāt muižas kafejnīcai savu pienesumu un nesaprot, kāpēc mēs neesam pārāk priecīgi, bet gan spiegdami un bļaudami lūdzam, lai Vova nes tās pelītes un putniņus prom," stāsta Ieva Malceniece, Ruckas muižas vadītāja, apliecinot, ka astainais muižas "saimnieks" arī godprātīgi strādā par vēdera tiesu. Savukārt Vova jeb Vladimirs Kalpoks ir muižas darbinieks un Miķeļa faktiskais saimnieks, kurš rūpējas ne vien par Ruckas muižas sargāšanu, kurināšanu, kopšanu, bet arī par kaķi un viņa ikdienas vajadzībām. Muižā uz vietas dzīvo abi. Vladimirs stāsta: "Agrāk strādāju Rīgā un biju viņu maziņu paņēmis. Kaķis izauga tur, bet, kad sāku strādāt šeit, paņēmu viņu līdzi."
Vladimira kolēģe atceras: "Pašā sākumā Miķelis ļoti baidījās, nemaz tā nenāca draudzēties, slēpās. Mums bija sacensība: kurš pirmais viņu fotografējot dabūs kadrā, tas tiks pie šokolādes. Es vinnēju, viņš atnāca ar mani iepazīties. Tā pamazām atbrīvojās. Tiesa, uz bērnu rītiem vēl šad tad slēpās, bet citreiz arī to laikā Miķelis tepat koridorā dīvāniņā sēdēja vai ielīda zem sedziņas, bērni pat varēja viņam virsū uzsēsties. Tagad viņam tā skapjaugša ir droša vieta, sevišķi, kad muižā ierodas kāds suns."
Ruckas muižu kopš šīgada sākuma apsaimnieko biedrība Live Latvia un tās vadītājs Renārs Sproģis, kuru pārziņā šovasar nonākusi arī netālu no Cēsīm esošā Ungurmuiža. Ieva Malceniece ir vadītāja abās muižās, un savs kaķis ir abās gleznainajās vietās. "Ungurmuižā ir Ārčijs, lai gan katrs viņu sauc kaut kā pa savam, arī pelēks. Ārčijs Ungurmuižā pieklīda – mums ir aizdomas, no kurām mājām, jo tur bija kaķēni. Atlika Ungurmuižas sargam Ojāram ar kundzi Ārčiju vienreiz pacienāt, kā viņš saprata, kur tas labums. Muižā ir arī restorāns, un reizēm arī pavāri ar kaķi padalās kādos gardumos. Tāpēc Ārčijs vienā brīdī nosprieda – šīs būs manas mājas, palikšu," Ieva atceras. Kad pirms pasākumiem vai ballītēm muižā sabrauc dekoratori, telšu slējēji vai citi organizatori, runcis vienmēr iekāpj mašīnās, apskatās, nokontrolē, vai viss ir labi, un atkal aiziet savās darīšanās. Ārčijs ir pļāpīgs, ar muižas darbiniekiem visu laiku runājas. Miķelis Ruckā savukārt ir klusāks, taču cilvēku sabiedrība viņam patīk vairāk. "Un šis no abiem kaķiem ir tāds, kurš visiem parāda – es te esmu saimnieks. Nāciet pie manis mājā, ja vēlaties, es jums šobrīd to atļauju, bet atcerieties, kurš ir galvenais!" Ieva piebilst.
Viņasprāt, kaķis, kas grozās tuvumā savā nodabā, jebkurai muižai piestāv, viņa klātbūtne muižas apmeklētājiem patīk, kamēr pret suni, nav izslēgts, kādam varētu rasties arī pretenzijas. Suns arī prasa vairāk saimnieka uzmanības un vērības. Ungurmuižā, kur Ieva strādā jau 11 gadus, ir pieredze un plāni arī ar citiem "štata" dzīvniekiem. Muižas teritorijā bija un ir truši un nākamgad iecerēts tiem kompānijā ieviest arī kaziņas un stirnas, kādas te bērnu priekam turētas jau muižnieku laikos. Pavasarī varētu tapt vistu mājiņa ar aploku – mazo ekskursantu izklaidei, ne apēšanai restorānā.
Mācība – pajautāt
Bet Ruckā, kā jau pilsētvidē esošā vietā, vistas un kazas diez vai jebkad būs. Ir Miķelis, un palaikam ir suņi, jo gan muiža, gan tās kafejnīca sevi sauc par suņiem draudzīgu vietu. Līdzi saimniekiem atnākušie četrkājaiņi laipni gaidīti pagalmā, kā arī, ja neiebilst citi apmeklētāji, iekštelpās. Ieva stāsta, ka izvēle – atstāt mīluli ārā vai vest iekšā – ir dzīvnieku saimnieku ziņā. "Cilvēki jau ir visādi. Ir tādi, kas saka – suns ir mūsu ģimenes loceklis, un bez viņa mēs nemaz paši kafejnīcā neiesim. Ir tādi, kuri pajautā, vai drīkst. Un ir tādi, kas saprot, ka viņu suns ir jautrākas dabas un viņam kārosies arī picu no kaimiņu galdiņa, tāpēc atstāj dzīvnieku pagaidīt ārpusē pie ūdens trauka."
Ko suņu uzņemšana ciemos prasa no muižas? "Neko īpašu," Ieva saka, taču izstāsta gadījumu no Ungurmuižas pieredzes, kur reiz restorānā cilvēki sūdzējās par suņa klātbūtni, kundzei bija alerģija un bail. "Toreiz dabūjām skaidroties. Tas bija tikai viens tāds gadījums, bet tā bija mācība, ka ir jāpajautā, vai nevienam viesim nav pretenziju. Tāpēc tagad sakām apmeklētājiem tā: jūsu sunīši ir mīļi gaidīti tad, ja pārējie apmeklētāji neiebilst." Saimniekam arī ir jāpazīst savs suns un jāzina, kā viņš uzvedas publiskā vietā un vai viņu vispār uz tādu var vest. Tāpat vēlams, lai suns ir labi audzināts un prot sēdēt vai gulēt blakus saimniekam, nevis skraida ap kafejnīcas galdiņiem, diedelējot kumosu no tur sēdošajiem.
Biežs viesis Ruckā ir Franko, kas šad tad nāk līdzi savai saimniecei Ilzei Bīberei, kura muižā palaikam palīdz īstenot dažādus projektus. Balti rudais basendži šķirnes suņuks ir kluss pēc dabas, jo nerej, bet ne tik kluss savos darbos, smejoties raksturo Ilze. Viņa stāsta: "Kad mēs te muižā strādājam un Franko ir līdzi, viņam ir jādod kāda nodarbe, jo viņš nebūs ar mieru vienkārši gulēt un gaidīt, kad darba diena būs beigusies. Piemēram, viņam ļoti patīk grauzt kartona kastes – tad nu viņš parūpējas par tām, kas saimniecībā vairs nav nepieciešamas, papīra smalcinātājs nav vajadzīgs. Ir gan izdarījis arī dažas nerātnības – sagrauzis dažus vadus, bet tikai tāpēc, ka tika ielikts kabinetā un viņam neviens nepievērsa uzmanību. Basendži ir ļoti jāaudzina un daudz ar viņu jānodarbojas."
Ar Franko un Miķeļa attiecībām Ilze neeksperimentē un suni no saites muižā vaļā nelaiž. Un tad viss ir labi – Miķelis savā skapjaugšā kūkumu uzmet, tāpat kā pret citiem suņu kārtas ciemiņiem, tomēr kontakts paliek neitrāls, bez liekas spriedzes. "Miķelis pieņem, ka muižā ir viesi," Ilze nosmaida.
Kur putniem vislabāk
Jāatzīstas, ka impulss, kāpēc gribējām iegriezties Ruckas muižā, tomēr bija nevis Miķelis vai suņi, bet gan putniņi. Vēl pirms neilga laika te būros mitinājās 7–8 spārnaiņi – korellu papagaiļi, zebru amadīni, dekoratīvais balodis ar kuplu krāgu. Putni Ruckā ieradās kā "mantojums" kopā ar Renāru Sproģi no Īvandes muižas, kur tie bija gan saimnieka paša iegādāti, gan cilvēku dāvināti. "Cits par citu interesantāki. Mūsu putnu telpa bija ļoti mīļa bērniem, kuri ar mirdzošām acīm vienmēr nāca skatīties un pētīt putniņus. Ja kādam bija uznācis kreņķis, tad piedāvājums "iesim paskatīties putniņus!" vienmēr nostrādāja," teic Ilze.
Tiesa, patlaban lidoņi ir pārcēlušies uz citu rezidenci – uz mājām pie viena no Ruckas muižas darbiniekiem, kurš pieteicās par viņiem parūpēties, kamēr muižā tiek kārtīgi izdomāts, vai un kur putniem te varētu būt vieta. "Telpu mums ir tik, cik ir. Sākumā domājām – varbūt likt putnus otrā stāva oranžērijā, taču tur notiek pasākumi. Putni ir ļoti jauki, bet viņiem traucē skaņa, putekļi, ir vajadzīga diezgan pamatīga kopšana. Līdz ar to šobrīd vēl nezinām, kādu konceptu izvēlēties,» stāsta muižas vadītāja Ieva. Vislielākās bažas bijušas par to, vai putniem pāri nenodara stress no apkārt notiekošās sociālās dzīves, cilvēku staigāšanas un izrādītās uzmanības. Līdz ar lielāku ļaužu plūsmu lielāks ir kāda slimību baciļa ievazāšanas risks, nereti arī paliek vaļā te durvis, te logi, un tad jāseko, lai putnu būru durtiņas savukārt ir ciet. Reiz putni no būra pamuka, bet, par laimi, netika tālāk par konkrēto istabu. Dekoratīvajam balodim, kurš nelido, bija iespēja iziet no būra un pastaigāties pa visu telpu, taču, tiklīdz ienāca kāds cilvēks, putns ātri metās atpakaļ restīšu drošībā. "Vienubrīd turējām putnu telpas durvis aizslēgtas, ļaujot cilvēkiem uz putniem skatīties tikai caur stiklu, bet cik tad ilgi tā…" saka Ieva un rezumē: "Kādu brīdi mēģinājām šādi sadzīvot. Taču gribas, lai putniem ir pēc iespējas komfortablāka vide, lai viņi jūtas droši, apmīļoti, kopti. Dzīvnieki tomēr ir mūsu atbildība. Ļoti iespējams, ka reiz putni muižā atkal atgriezīsies, bet tad, kad būsim 100% pārliecināti, ka esam viņiem radījuši ideālus apstākļus."
Tomēr kopumā Ieva piekrīt, ka muiža putniem kā mājas mīluļiem ir īstā vieta, arī vēsturiski tas tā bijis. "Šobrīd Latvijā ir tik daudz muižu, kas atdzimst, ko iegādājas privātīpašnieki un atjauno. Var just, ka muižu dzīve arvien vairāk atdzīvojas. Līdz ar to, domāju, arī dzīvnieki muižās būs tikai normāls, loģisks solis. Mēs taču mājās gribam kādu astainu draudziņu, kāpēc gan ne muižā? Tā jau arī tāda māja vien ir," smaida Ieva, kurai simpatizē arī mājdzīvnieku arvien plašāka ielaišana publiskajā telpā.