Bijušie un tagadējie
Pie sienām fotogrāfijās daudzi Breitmanu ģimenes dzīves mirkļi, un vai katrā no tiem arī bijušais vai esošais mīlulis. Tie, kuri kādu dzīves posmu vadījuši vai tagad ir kopā ar ģimeni – Tatjanu, viņas vīru Aleksandru un abiem jau pieaugušajiem dēliem Jūliju un Artjomu.
Šuriks, Zjuzja un Terēze ir Breitmanu dzīves būtiska daļa, un tā bijis vienmēr. Taņa atceras, ka bērnībā viņu uz skolu allaž pavadījis mājas kaķis Barsiks un pēc stundām gaidījis, lai kopā ietu atpakaļ uz mājām. Breitmani joprojām skumst pēc uzticīgā drauga Neapoles mastifa, kurš bija abu toreiz vēl mazo dēlu labākais draugs un sargs, skumst pēc mazās jorkšīrietes, mīļi sauktas par Maņečku, kura ģimenē nodzīvoja skaistus piecpadsmit ar pusi gadu, pēc Devonas reksa Vitasa, kurš bija vīra labākais draugs. Mēnesi pēc jorkšīrietes aiziešanas Vitass pēkšņi nomira tikai četru gadu vecumā. No bēdām varbūt? Aizdevušies mūžības skaistajās pļavās, mīluļi dvēseliski vienmēr paliek saistīti ar saviem šīs zemes cilvēkiem.
Dzīve turpinās
Tatjana neskaitāmas reizes izjutusi, ka aiz katra aizgājušā paliek milzīgs grūti aizpildāms tukšums: "Kad nomira mūsu Maņečka un pēc tam arī Vitass, bija ļoti grūti. Vīrs dievināja Vitasu, tas viņam pa pēdām vien staigāja, vienmēr iepriekš juta, ka Aleksandrs brauc mājās. Viņiem bija īpaša dvēseliska saite. Dēli mani saprata, iedrošināja, un pēc sludinājuma avīzē slepus no vīra braucām pirkt jaunu kaķi. Tas bija kā no augšas nolemts – pirmajā audzētavā ieraudzīju trīsarpus mēnešus jaunu radībiņu ar garām kājām, lielām ausīm, gandrīz puspliku. Pateicu – šis ir Zjuzja!, un vairs neko citu nemeklējām. Mūsu Devonas reksam tagad ir septiņi gadi. Viņam atļauts viss. Zjuzja nekad nedusmojas, ir gudrs un ļoti mīļš. Viņš nav mājas kaķis vien, kā to devoniem piedēvē. Zjuzja labprāt dzīvojas pa dārzu, vasarā vakaros kopā ejam uz pludmali. Te un jūrmalā viņš no tuvākās apkārtnes patriecis visus klaiņojošos kaķus, un kaimiņi viņam par to pateicīgi. Zjuzja ir mednieks. Viņam vienalga, ko medīt – vai šņores galiņu, vai peli, vai putnu. Taču viņš nevienu nenogalina, vienmēr nomedīto atdod apmaiņā pret kārumiņu, un mēs atlaižam radību brīvībā. Draiskais Zjuzja ir mazliet kā suns. Viņš vienmēr atnes mesto bumbiņu, kociņus. Kad jūrmalā aizlaidās Šuriks – kur vien viņu nemeklējām –, Zjuzja aizveda mūs pie koka, kurā draugs sēdēja."
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 27. marta, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!