"Ja grib pavērt nākotnes priekškaru, tad Jaungada naktī esot slepeni jāklausās, ko stallī zirgi runā. Bet izrādās, ir vēl kāds tikpat drošs paņēmiens: veļu laikā pusnakts stundā pavisam kailam, tikai aizklājot plikumu ar kaut ko sarkanu, jādodas uz bijušo Komunāru bulvāri un jāklausās, ko runā akmenstēlos sadzītie revolucionāru gari," rakstīja Krēslas korespondents (iespējams, Andris Bergmanis, lai gan galvu likt ķīlā nevar). "Tam noticēt, protams, bija grūti, tomēr Krēslas korespondents, ne mirkli nešaubīdamies, lika savu veselību uz patiesības altāra un eksperimentālā kārtā, piesedzoties ar pionieru kaklautiņu, dziļā krēslā devās uz Komunāru aleju.
Jā, ap pulksten 12 bija dzirdami attāli Kremļa kurantu ding-dong, tad nočabēja sausās lapas, nošvīkstēja garas ēnas. Lūk, dažas domu driskas, kuras izdevās fiksēt:
Kāpostu pietiks visiem, ja tikai āzis paliks par dārznieku, bravūrīgi paziņoja Fricis Roziņš-Āzis (padomju Latvijas lauksaimniecības komisārs un Komunistiskās partijas manifesta pirmais tulkotājs). Izrādās, viņš tikko reizē ar Oto Kārkliņu (padomju Latvijas pirmās valdības priekšsēdētāja vietnieks, partijas segvārds – Dārznieks) bija atgriezies no talkas laukos.
Partizāns Otomārs Oškalns kopā ar pagrīdnieku Imantu Sudmali cītīgi berza savu skroteņu stobrus. Tie drīz vien noderēšot konfliktos ar mOrMOŅiem, kas nu atkal gribot atgriezties Latvijā. Tikai pār mūsu līķiem – viņi apgalvoja.
Marksists un literāts Janis Jansons-Brauns bija iesniedzis kārtējo gabalu Šilfam-Jaunzemam (Cīņas redaktors 1919. gadā), bet tas rokrakstu bija atmetis atpakaļ, pukstot, ka viņa vadītais orgāns aizklapēts ciet un vispār: gabalus par vispasaules revolūciju un sociālisma priekšrocībām lai nes dažus soļus tālāk un zaļajā būdā kar uz naglas.
Pavisam norūpējies, kuplās ūsas braucīja leģendārais pilsoņu kara komandieris Jānis Fabriciuss. Viņa vārdā nosauktais laukums nu esot pārkristīts CIP aģenta vārdā, un Vašingtons gribot aizņemt viņa vietu arī Komunāru laukumā.
Savukārt Jūlijs Kārlis Daniševskis (Sarkanās armijas galvenā štāba komisārs 1920. gadā) un Jānis Rudzutaks (KPFSR arodbiedrības CP ģenerālsekretārs), māti piesaukdami, snaikstījās gar pistolēm, taisīdamies duelēties, jo, "cērtot kanti" vienīgajai granītekļu dāmai Helēnai Jegorovai-Liepiņai (vissavienības nozaru arodbiedrību priekšsēdētāja), abi bija sagājuši ragos. Lai kas arī notiktu, kvēla mīla un arī greizsirdība būs mūžīgi, secināja Krēslas korespondents.
Pavisam aizņemts bija Jēkabs Peterss (revolucionārā tribunāla priekšsēdētājs un VČK priekšnieka Dzeržinska vietnieks), jo tobrīd mauca nost nagus Arvīdam Pelšem. Tas liedzās teikt, kur viņš kopā ar proletariāta vadoni aizvācis granīta bluķus, uz kuriem iepriekš tupējuši.
Sarkanās armijas aviācijas virspavēlnieks 1931. gadā Jēkabs Alksnis virs koku galiem slīpēja augstākās pilotāžas figūras. Kārtējo reizi netikdams laukā no nāves cilpas un iegāzdamies lapu kaudzē, Jēkabs nez kāpēc skumji sacīja: Viktoriņ, atceries, cilpa vienmēr paliek tikai cilpa!
Līdz ar pirmajiem gaiļiem pārvilcies mājās, gādīgu roku silti sasegts, Krēslas korespondents ieslīga murgos. Viņa pēdējie vārdi bija: Arājs-Bērce (padomju Latvijas pirmās valdības sociālās apgādes komisārs 1919. gadā) teica, ka vajadzēšot vismaz piecas pēckomunistiskās sestdienas talkas, lai pēdējo granītekli un bronzekli nogādātu pie vietas vēstures mēslainē."
Tādi, lūk, veļu laika murgi pirms 27 gadiem. Latvijas de facto atjaunotajai neatkarībai tobrīd bija tikai divi mēneši, vēl svaigā atmiņā bija OMON plosīšanās divvaldības posmā, un visi komunekļi (kuru vārdi šodien jaunam cilvēkam vairs neizsaka neko) no Rīgas centra vēl nebija aizvākti, ieskaitot to latviešu boļševiku bronzas galvas, kurus pašus bija novākuši viņu lietas turpinātāji. To nu komunisti vienmēr pratuši darīt labāk nekā demokrāti.